Leviathan
Par Andreja Zvjaginceva jaunāko filmu daudziem ir bijis ko teikt. Kinokritiķi "pūstošajos Rietumos" filmu slavē, kamēr dzimtajā Krievijā dažādi eksperti, sākot ar valsts Kultūras ministru un beidzot ar standarta interneta iemītniekiem, kas seko drošajam vadmotīvam "redzējis neesmu, bet viedoklis ir" vienā balsī filmu sauc par mēslu un Rietumu komercpasūtījumu. Kā ir īstenībā? Par to tu diez vai uzzināsi šajā blogā, tā vietā labāk būs, ja pats noskatīsies filmu.
Mazpilsēta kaut kur Murmanskas pusē. Vienkārši cilvēki, kuri patiesībā neko daudz no dzīves nevēlas - viņiem ir sava pašu celta māja, ne gluži parauglaulība, ne gluži sapņu darbs, bet kopumā - dzīve, turklāt gana gaumīgi iekārtota. Taču māja atrodas pārāk labā vietā un to kaut kādām mīklainām vajadzībām ir iekārojis pilsētas mērs - ne gluži simpātiskākais cilvēks pasaulē. Un pilsētas mērs kaut kur iekškrievijā - tā nebūt nav joka padarīšana, ne jau nejauši šī vīra kontrolē ir gan policija, gan prokuratūra, gan droši vien arī viss pārējais pilsētā. Lai gan galvenajam varonim palīgā no Maskavas ir ieradies viņa armijas dienu draugs - visai ietekmīgs jurists - diez vai diviem vīriem būs pa spēkam savaldīt jūras briesmoni Leviatānu.
Filma ir biedējoša, turklāt galvenokārt ne ar to, ko tā rāda, bet ar to, ko tā liek gaidīt. Tu skaidri saproti, ka varoņi nav iesaistījušies cīņā pat ar vējdzirnavām, bet ar kut ko daudz lielāku un nepatīkamāku, un ka viņu perspektīvas ir, maigi izsakoties, дерьмовые. Turklāt arī viņi paši nav nekādi varoņi baltā zirgā, bet gan vienkārši cilvēki, kuri ne vienmēr paši labāk zina, kā viņiem vajadzētu rīkoties, un kaut kādā mērā sanāk, ka viņi šķiet pozitīvi tikai tālab, ka fons, kuram līdzināties, ir tik melns. Alkohols, ārpuslaulības sakari, ielaista bērna audzināšana - tas viss neveicina vienotu fronti un dūri cīņā pret naidīgo pretvaru. Bet to jau Zvjagincevs arī šajā filmā parāda - ka cilvēks ir vājš un grēcīgs, niecība uz grandiozās Ziemeļu dabas fona, un dabiski, ka niecības ir ne tikai tie vienkāršie ļaudiņi, kurus mērs dēvē par sūdos grimstošiem kukaiņiem, bet arī pats leviatāns, kurš dzīvo pastāvīgā uztraukumā par to, vai viņam kādu dienu nenāksies atstāt savu silto vietiņu (filmā šīs bažas dēvē par vēlēšanām, bet zināms, kā vēlēšanas notiek Krievijā - ne jau tautas simpātijas viņš baidās zaudēt, bet gan bīstas, ka no Maskavas viņa vietā ieliks citu oficiālo pārstāvi). Skaudri parādītas arī baznīcas un varas attiecības - it kā jau garīdznieks nekādas sevišķi tumšas lietas nedara, bet vienlaikus viņš noteikti saprot, cik tikumīga izcelsme ir līdzekļiem, kurus baznīcai tik dāsni ziedo leviatāna kungs.
Un beigās, protams, nepatīkamākais - lai gan Latvija, protams, nav Krievija, un tik absolūta kontrole kā filmas galvenajam antivaronim pie mums diez vai ir iespējama, arī pie mums lielākā vai mazākā mērā šāda parādība ar vietējiem ķeizariņiem, kuriem likumi nav rakstīti, ir novērojama, jo leviatānu suga galīgi nav ierakstāma Sarkanajā grāmatā.
Spēcīgs kino, kā saturā, tā vizuāli. Un ticams. Kas droši vien arī ir iemesls tam, kālab šo filmu dzimtenē tik daudzi kritizē - kuram gan patīk, ka viņam parāda spoguli?
Mazpilsēta kaut kur Murmanskas pusē. Vienkārši cilvēki, kuri patiesībā neko daudz no dzīves nevēlas - viņiem ir sava pašu celta māja, ne gluži parauglaulība, ne gluži sapņu darbs, bet kopumā - dzīve, turklāt gana gaumīgi iekārtota. Taču māja atrodas pārāk labā vietā un to kaut kādām mīklainām vajadzībām ir iekārojis pilsētas mērs - ne gluži simpātiskākais cilvēks pasaulē. Un pilsētas mērs kaut kur iekškrievijā - tā nebūt nav joka padarīšana, ne jau nejauši šī vīra kontrolē ir gan policija, gan prokuratūra, gan droši vien arī viss pārējais pilsētā. Lai gan galvenajam varonim palīgā no Maskavas ir ieradies viņa armijas dienu draugs - visai ietekmīgs jurists - diez vai diviem vīriem būs pa spēkam savaldīt jūras briesmoni Leviatānu.
Filma ir biedējoša, turklāt galvenokārt ne ar to, ko tā rāda, bet ar to, ko tā liek gaidīt. Tu skaidri saproti, ka varoņi nav iesaistījušies cīņā pat ar vējdzirnavām, bet ar kut ko daudz lielāku un nepatīkamāku, un ka viņu perspektīvas ir, maigi izsakoties, дерьмовые. Turklāt arī viņi paši nav nekādi varoņi baltā zirgā, bet gan vienkārši cilvēki, kuri ne vienmēr paši labāk zina, kā viņiem vajadzētu rīkoties, un kaut kādā mērā sanāk, ka viņi šķiet pozitīvi tikai tālab, ka fons, kuram līdzināties, ir tik melns. Alkohols, ārpuslaulības sakari, ielaista bērna audzināšana - tas viss neveicina vienotu fronti un dūri cīņā pret naidīgo pretvaru. Bet to jau Zvjagincevs arī šajā filmā parāda - ka cilvēks ir vājš un grēcīgs, niecība uz grandiozās Ziemeļu dabas fona, un dabiski, ka niecības ir ne tikai tie vienkāršie ļaudiņi, kurus mērs dēvē par sūdos grimstošiem kukaiņiem, bet arī pats leviatāns, kurš dzīvo pastāvīgā uztraukumā par to, vai viņam kādu dienu nenāksies atstāt savu silto vietiņu (filmā šīs bažas dēvē par vēlēšanām, bet zināms, kā vēlēšanas notiek Krievijā - ne jau tautas simpātijas viņš baidās zaudēt, bet gan bīstas, ka no Maskavas viņa vietā ieliks citu oficiālo pārstāvi). Skaudri parādītas arī baznīcas un varas attiecības - it kā jau garīdznieks nekādas sevišķi tumšas lietas nedara, bet vienlaikus viņš noteikti saprot, cik tikumīga izcelsme ir līdzekļiem, kurus baznīcai tik dāsni ziedo leviatāna kungs.
Un beigās, protams, nepatīkamākais - lai gan Latvija, protams, nav Krievija, un tik absolūta kontrole kā filmas galvenajam antivaronim pie mums diez vai ir iespējama, arī pie mums lielākā vai mazākā mērā šāda parādība ar vietējiem ķeizariņiem, kuriem likumi nav rakstīti, ir novērojama, jo leviatānu suga galīgi nav ierakstāma Sarkanajā grāmatā.
Spēcīgs kino, kā saturā, tā vizuāli. Un ticams. Kas droši vien arī ir iemesls tam, kālab šo filmu dzimtenē tik daudzi kritizē - kuram gan patīk, ka viņam parāda spoguli?
2015-02-13
comments powered by Disqus