Kazhes pierakstu burtnīca

Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.

Grāmatas bērniem reizēm ir dīvainas. Un līdz ar to interesantas, jo tev kā pieaugušajam vismaz galīgi nav skaidrs - ar ko šis beigsies, un kāda ir stāsta morāle. Ne vienmēr tas nozīmē, ka grāmata ir laba, bet vismaz tev ir sajūta, ka esi izlasījis kaut ko vairāk par vienkāršu multfilmas atstāstījumu vienkāršiem vārdiem. Huana Arhonas darbs "Ēzelis (Kā viss sākās)" noteikti ir dīvaina grāmata.

Pieaugušajiem paredzētas multfilmas ir viena no manām vājībām, taču patiesībā tādas skatos itin reti (un nekas līdz šim nav manā sirsniņā spējis izkonkurēt Futurama), bet tā nu sanāca, ka vienā youtube kanālā dzirdēju labus vārdus par Netflix seriālu "Bojack Horseman", un izlēmu dot tam iespēju. Sev neraksturīgi straujā tempā - 4 dienās - esmu noskatījies seriāla pirmo sezonu (proti, 12 sērijas), un varu piefiksēt pirmos iespaidus.

Lai arī digitālā veidā (kā gan citādi šobrīd tas vispār būtu iespējams!), bet "Skolotājs Jāps un klase" Esterei kļuva par pirmo pilnā garumā noskatīto teātra izrādi. Un kas gan var būt labāks teātra gaitu sākšanai kā kaut kas, kur piedalās Guna Zariņa! Līdz ar to varbūt tikai pareizi, ka mūsu līdz šim vienīgais mēģinājums klātienes teātrī - vēl pirms Covid-pasaulē notikušais gājiens uz "Pifu" Leļļu teātrī beidzās ar Esteres asarām un ātru evakuāciju no skatītāju zāles. Tur, kā nekā, Guna nepiedalījās.

Otro Lotes grāmatu es Esterei biju sācis lasīt priekšā jau diezgan sen, taču galīgi nevar teikt, ka tā būtu raiti gājusi uz priekšu. Apzinos, ka lielākā mērā te vaina gulstas uz maniem pleciem un ka arī es varētu būt ietekmējis meitas zemo sajūsmas līmeni par šo lasāmvielu. Vienlaikus uzskatu, ka man ir argumenti, lai pamatotu, kāpēc šī nav teicama lasāmviela ne konkrētajai vecuma grupai bērnam (četri ar pusi gadi), ne pieaugušajam (neatkarīgi no vecuma).

Var teikt, ka Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks" ir viena no grāmatām, kuras lasīšana man prasījusi visilgāko laiku. Iesāku to vēl augusta beigās, neoficiālā Vienības brauciena laikā, bet finišēju jau septembrī. Pa vidu vēl pamanījos izlasīt vairākas citas grāmatas, kas vispār nav "mans stils". Taču tāpat varētu teikt, ka es šo grāmatu vispār neesmu lasījis, un tas visu izskaidro. Proti, ar šo romānu es iepazinos caur Latvijas Radio atskaņotu romāna ieskaņojumu 18 daļās, kas tapis 2017. gadā par godu Latgales kongresa un ilgtermiņā arī Latvijas valsts simtgadei. Specifika te ir tajā, ka no vienas puses - lasīts tiek grāmatas teksts, no otras - ir tik daudz aktieru, mūzikas un citādu elementu, ka to nekādi nevar saukt vienkārši par audiogrāmatu.

Šī grāmata, cik zinu, kļuva par pamatīgu grāvēju tajā lauciņā, kas vēsta par pareizām un mazāk pareizām metodēm, kā veidot tādus produktus, pie kuriem lietotāji atgriežas atkal un atkal. Tēma svarīgane tikai 2014. gadā, bet arī joprojām. Vai tieši man un tieši tagad to vajadzēja lasīt, tas ir mazliet cits jautājums.

Manas spējas skatīties seriālus nekad nav bijušas satriecoši augstas un arī šobrīd nav tā, ka es pēkšņi varētu un gribētu tiem atvēlēt daudz laika. Turklāt ir zināms, ka šajā jomā mani arī nav īpaši viegli pārliecināt, ka kaut kas ir obligāti jāskatās. Par "Silicon Valley" es biju labus vārdus dzirdējis vairāku gadu garumā, jo (prognozējami) daudziem maniem kolēģiem šī tēma ir ļoti labi pazīstama un arī es itin labi atbilstu tā mērķauditorijai. Tomēr apstāklis, kas beidzot mani pārliecināja dot šim seriālam iespēju, bija ļoti netieša rekomendācija - pērnā gada nogalē izlasīju Disrupted un uzzināju, ka grāmatas autors ir rakstījis arī šim seriālam. Un, tā kā es augsti cienu un pat mīlu nesaudzīgu cinismu, šķita - jāapskatās, kas tad īsti ir izslavētais seriāls par Silīcija ieleju. Neplānots bonuss bija tāds, ka aizvadītajā rudenī seriāls noslēdzies, un man galīgi nepatīk skatīties kaut ko tādu, kas vēl ir procesā un kam ir visas iespējas ar laiku pārvērsties par pilnīgu sūdu. Protams, cita lieta, ka sākot skatīties arī jau noslēgušos seriālu, tev nevar būt pārliecības, ka sākot ar trešo sezonu tas nekļūs par bezzobaibu situāciju komēdiju, kur katram varonim ir kāda "firmas frāze" kā: "Tā tas ir uztaisīts!" vai "Ньет!"

Katru rītu agrāk rīta stundā kādā Parīzes piepilsētas vilcienā vīrietis lasa priekšā saviem ceļabiedriem fragmentus no dažādām grāmatām. Bez liekiem skaidrojumiem par grāmatu pārējo saturu un savu motivāciju. Skaidrojums tam ir tāds, ka vīrietis ar Restorānvagona korespondenta cienīgu vārdu Belnēns Vemols strādā papīra pārstrādes uzņēmumā, kas specializējas uz izdevniecību neizpirkto grāmatu ottreizēju pārstrādi. Tas galīgi nav viņa sapņu darbs un ierīci Zerstor 5000, kas iznīcina šīs grāmatas, viņš uzskata par briesmoni, bet savus kolēģus un īpaši priekšnieku - par necilvēkiem. Protams, ar izņēmumiem.

Tā nu gan ir škrobe - vienu reizi jau biju par šo Dāvida Grosmana romānu savu aprakstu uztapinājis, pat biju pārliecināts, ka esmu to nopublicējis blogā, bet tehniska brāķa dēļ tas aizgāja nebūtībā, un tagad jāraksta atkal no jauna, jo failu biju jau paspējis nodzēst. Nu, nekas, varbūt otrā reizē izdosies kaut ko jēdzīgāku sacerēt.

Šo grāmatu bija paredzēts lasīt Infogram grāmatu klubiņā, taču grāmatu klubiņš paspēja izbeigties, kamēr grāmata bija ceļā. Iemesli? Pirmkārt, grāmatu klubiņš no sākta gala bija pusdzīva padarīšana, ko pie mākslīgās elpināšanas sistēmas uzturēja periodiska jaunu darbinieku parādīšanās, kuri bija gatavi noticēt šī koncepta dzīvotspējai. Otrkārt, no brīža, kad "The Knowledge" tika pasūtīta, līdz tās reālajam pienākšanas laikam, pagāja astoņi vai deviņi mēneši. Tas būtu tīri pieņemams laiks grāmatas piegādei no aizjūrām, ja būtu iestājies grāmatā aprakstītais apokaliptiskais scenārijs, tikām pagaidām vēl pastāvošās civilizācijas apstākļos gribētos teikt - nožēlojami. Vai pat sliktāk.

Olivjē Adams ir diezgan ievērojams mūsdienu franču autors, bet vienlaikus - ne tik ievērojams, lai būtu tulkots latviešu valodā un ne tik ievērojams, lai viņa vārdu obligāti vajadzētu zināt katram literatūras cienītājam. Līdz šim viņa lielākais sasniegums ir īsprozas Gonkūru prēmijas saņemšana par savu stāstu krājumu "Ziemas paiešana". "Veltie pūliņi" noteikti nav viens no viņa zināmakājiem darbiem, taču tas ir tas, kas man patrāpījās pirmais pa rokai, līdz ar to esmu to tagad izlasījis (kas, kā jau parasti man ir ar grāmatām franču valodā, nebūt nebija viegls pasākums).

Festivālā apmeklētā Braiena Vilsona koncerta dabisks turpinājums bija iegādāties "Pet Sounds" plati un noskatīties šo filmu par pašu Braienu. Papildu bonuss filmai ir tāds, ka pēc tās noskatīšanās "Pet Sounds" skan mazliet citādi nekā iepriekš - kaut vai tāpēc ka esi paša acīm redzējis to, kādi tik instrumenti un mūziķi nav piedalījušies tā tapšanā.

Murakami ar katru jaunu grāmatu necenšas no jauna izgudrot skrituļdēli - viņam ir jau gadu desmitiem nostrādāta formula, uz kuras bāzes top viņa stāsti un romāni, un nekas neliecina, ka autoram būtu vēlme tajā kaut ko radikāli mainīt. Kaut vai tāpēc vien, ka formula strādā gana labi un patiesībā tā ir arī gana elastīga, lai katra nākamā grāmata nebūtu iepriekšējās kopija, bet gan pietiekami individuāla variācija par tēmu. Kāda īsti ir Murakami romāna recepte? Galvenais varonis - intelektuāla darba strādātājs emocionālā krīzē, mazliet maģiskā reālisma, mazliet atsauču uz džezu (vai ne obligāti - bet katrā ziņā mūzikai grāmatā jābūt), mazliet ne gluži normāla seksa, mazliet mistikas. Un neizbēgami - garšai un autentiskumam vismaz kāda šķipsniņa no personīgās biogrāfijas (pēdējo gan iepriekš tik ļoti neizjutu, bet tagad, pēc Par ko es runāju, runādams par skriešanu izlasīšanas šis ir mainījies).

Mana skolas gadu mīļākā grupa Queen pēdējos gados itin aktīvi darbojusies arhīva koncertierakstu izdošanā. Līdz ar "Live at the Rainbow '74" beidzot klajā nācis arī kaut kas no tiem laikiem, kad Merkūrijs, Mejs, Dīkons un Teilors vēl nebija kļuvuši par planētas mēroga superzvaigznēm un ne vienmēr uzstājās milzīgos stadionos (pieņemot, ka par globālu fenomenu šie kļuva vai nu ar "Bohemian Rhapsody" vai arī "We Will Rock You" / "We Are The Champions").

Gatavojoties Pingvīnu pasākumam, šķita diezgan obligāta prasība noskatīties multfilmu par pingvīniem, kuri kalpojuši par iedvesmu vienai no skaistākajām Latvijas ģeotradīcijām.

Pirms ne tik ilga laika Latvijas interneta šaurumus pāršalca šokējoša vēsts "no drošiem avotiem" - proti, visu mīļotās Krievijas, ka lsm.lv angļu versijas redaktors Miks Koljērs patiesībā esot Kremļa aparāta darbonis vārdā Modests Koļerovs. Šī neapšaubāmi patiesā ziņa balstījās divos neapgāžamos argumentos - abi piesauktie personāži ir plikpauraini vīri ar bārdu, turklāt vēl darbojošies žurnālistikas lauciņā. Nezinu, vai šis sviesta stāsts gūs atspoguļojumu kādā no nākamajām Koljēra grāmatām (ja tādas, protams, būs), bet skaidrs, ka šo vīru, kuram humors it nemaz nav svešs, epizode ar Koļerovu uzjautrināja. Turklāt atmaskojošā materiāla izplatīšanā bija pamanījies iesaistīties arī Latvijas vadošais kiberdēmons Jānis Iesalnieks, kuram garīgi tuvs cilvēks šajā grāmatā arī ir sastopams.

Galvenā balva Venēcijas kinofestivālā. Zviedrijas šī gada nominācija Oskaram. Roja Andersona triloģijas par cilvēka būtību noslēdzošā un droši vien - nozīmīgākā daļa. Filma, kuras dēļ oficiāli saņēmu no Marinas aizliegumu turpmāk izvēlēties filmas, ko skatīties. Un daļēji varu viņu saprast.

Kopš mājās parādījies projektors, diezgan izteikti filmas sanāk skatīties retāk, nekā iepriekš. Tiesa, neko citu gan nevar gaidīt, ja gads tik bagāts dažādiem izaicinājumiem. Līdz ar to labi, ja reizi divās nedēļās vispār kaut ko skatāmies. Un šo filmu patiesībā jau gribēju redzēt kādu laiciņu.

Filma "Puikas gadi" jeb "Boyhood" kaut kādā mērā noteikti raisa asociācijas ar seriālu "The Wonder Years" (kādreizējo ĀĢ aprindās labāk zināmu kā "Die Wunderbaren Jahre"), kas stāstīja par zēna dzīvi skolas gadu garumā. Nezinu, vai Ričards Linkleters no šī seriāla iespaidojās, bet kaut kādai saistībai tur ir jābūt, vai arī nav.

Sen nebija būts kino - kopš mājās uzradies projektors vajadzība pēc lielā ekrāna sarukusi. No otras puses, arī filmu skatīšanās drusku ierobežota, jo laiks, laiks, laiks. Taču šīs Lieldienu brīvdienas izceļas ar diezgan nožēlojamiem laikapstākļiem, līdz ar to filmām ir dota iespēja. Un man jau pirms kāda laika bija ienākušās divas biļetes uz Rīgas lielāko kino kompleksu pēc kādām darbā uzvarētām derībām. Atlasījām piedāvāto, un izvēlējāmies filmu par Alanu Tjūringu.

Sevišķi ar "Interstellar" skatīšanos nesteidzāmies - ne tāpēc, ka būtu kādi aizspriedumi, bet tāpēc ka pēdējos mēnešos vispār ar filmām tā ir, kā ir - šķiet, ka vidēji pat viena nedēļā nesanāk. Vakar beidzot bija tāds vakars, kad varēja kaut ko noskatīties, un kālab gan ne vienu no pēdējā gada skaļākajām un veiksmīgākajām filmām?

Savulaik man bija raksturīgi visas Oskaram nominētās filmas noskatīties vēl pirms ceremonijas un par neražu uzskatīju, ja kaut vienu no balvām saņēma manis vēl neredzēta filma. Pēdējā laikā tā kaut kā galīgi vairs nenotiek, un šī gada galveno uzvarētāju - filmu par "Putnucilvēku" noskatīties sanāca vien martā un arī, pateicoties tam, ka Z paziņoja, ka vēlās kino vakaru ar projektoru.

"Bezdibeņa šķērsošana" bija pirmā grāmata, kas tika nodota infogr.am lasīšanas pulciņa biedriem kā iepazīstamais saturs. Pagaidām vēl nav notikusi kolektīvā tās iztirzāšana, un gadījumā, ja tu esi šī pulciņa biedrs, bet vēl neesi to izlasījis līdz galam, varbūt tev nevajadzētu tagad lasīt manu viedokli par to. Tiesa, tā kā tā nav daiļliteratūras darbs noveles tipā ar negaidītām beigām, īpaša pamata satraukties par iespējamiem spoileriem tāpat nav.

Par Andreja Zvjaginceva jaunāko filmu daudziem ir bijis ko teikt. Kinokritiķi "pūstošajos Rietumos" filmu slavē, kamēr dzimtajā Krievijā dažādi eksperti, sākot ar valsts Kultūras ministru un beidzot ar standarta interneta iemītniekiem, kas seko drošajam vadmotīvam "redzējis neesmu, bet viedoklis ir" vienā balsī filmu sauc par mēslu un Rietumu komercpasūtījumu. Kā ir īstenībā? Par to tu diez vai uzzināsi šajā blogā, tā vietā labāk būs, ja pats noskatīsies filmu.

"Mīlestība ir kā džezs - tu to saceri, ejot uz priekšu, bet izliecies, it kā tu patiešām zinātu dziesmu, bet tu nezini un nekad nezināsi, tāpēc tu izrādi savas kļūdas un pieļauj tās, līdz tās kļūst par tevi."

Manta Daugavpilī viesojās arī pagājušā gada izskaņā (toreiz - kopā ar Gaujartu), bet toreiz nu jau aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ uz koncertu nedevos. Šoreiz tikām sanāca veiksmīgs komplekts - "Manta" Artilērijas pagrabos un vēl izrāde Daugavpils teātrī.

Vispār jau es uz Daugavpils teātri biju paredzējis doties kaut kad 2015.gadā, kad sāksies izaicinājums "10 teātri", bet sanāca aizbraukt arī šogad, apvienojot teātra un Ansambļa "Manta" koncertu apmeklējumus.

Nekad neesmu slēpis, ka mēdzu šo to dzīvē darīt statistikas pēc - ķeksītis (vai precīzāk - ķeksīšu skaits) man ir diezgan spēcīgs motivētājs. Līdz ar to kuram, ja ne man, būtu jāiet skatīties teātra iestudējumu, kuram pamatā ir statistika - vācu/šveiciešu apvienības "Rimini Protokoll" izrādi "100% Rīga"?

Viņi uz Francijas Alpiem devās vienkārši atpūsties - izbaudīt ziemas priekus, pabraukt ar slēpēm lejā no kalna, pavadīt kvalitatīvu laiku kopā kā ģimene. Taču viņi pat nenojauta, ka tur viņus piemeklēs dabas stihija, kura pārveidos viņu visu dzīves.

Reizēm darba dienu vakaros prasās pēc kādas jaukas un sirsnīgas filmas. Cik daudz var viens cilvēks skatīties dāņu psiholoģiskos trillerus par brūkošām dzīvēm. Vajag taču reizēm kaut ko amerikāniski vieglu, mazliet banālu un smieklīgu. Kā, piemēram, jaunāko Vudija Alena filmu.

Marinai ir problēmas ar JRT aktrisi Elitu Kļaviņu. Ir gadījies no viņas dzirdēt, ka Kļaviņa nenoliedzami ir lieliska aktrise, bet viņas personāži parasti ir sieviešu dzimuma suņi, un tādi Marinai pie sirds neiet. Tad jau tikai loģiski, ka vismaz vienā izrādē, kuru šajā rudens sezonā JRT apmeklējām Kļaviņai bija jābūt galvenajā lomā.

Nezinu, vai "Calvary" saņems kādas balvas šīs sezonas prestižākajos pasākumos, bet vismaz man tā kļuva par ilgākā laikā iespaidīgāko noskatīto filmu. Varbūt, protams, daļēji pie vainas tas, ka nemaz tik daudz filmu šobrīd neskatāmies, bet domājams lielākais nopelns ir filmas kvalitātei.

Savulaik Eirovīzijas dziesmu konkurss bija "mana tēma". Ne tādā ziņā, ka es nevarētu iedomāties lielāku ņudzinātāju (pilnīgi nevietā vārds, bet tas nekas) par ikgadējo mazzināmu viduvēju Eiropas dziedātāju ērkšķu krūmā parādi, bet tādā, ka universitātē maģistra darbā veicu šī konkursa rezultātu analīzi un korekciju (vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu). Līdz ar to tas ir tikai loģiski, ka labie cilvēki Iveta un Edijs mani (un Marinu) dzimumdienā sveica ar biļetēm uz izrādi "Eiro-Vīzija" Nacionālajā teātrī.

Kā jau biju solījis pats sev Mantas koncerta Kaņepes Kultūras centrā laikā, arī uz šī ansambļa uzstāšanos Depo aizdevāmies par spīti tam, ka šonedēļ piektdienas vakars nebija gluži darba nedēļas nobeigums, jo arī sestdien devos darboties pie virpas.

Pilnīgi neticās - nebiju bijis uz nevienu "Mantas" koncertu kopš pašas vasaras, pat uz albuma prezentāciju nebija sanācis aiziet. Kā gan lai vairs dēvējos par "Mantas" stalkeri un kā lai vairs apgalvoju, ka esmu lielāks grupas cienītājs kā piecgadīgais Olivers no Rustanoviču dzimtas? Vienīgais veids reputācijas saglābšanai - apmeklēt "Mantas" uzstāšanās gan KKc, gan "Depo" (gaidāma nākamnedēļ).

Skatiens vērsts grīdā, minimāla interese par visu apkārt notiekošo, klusēšana kā labākā aizstāvība, aizraušanās ar vienroku bandītu (lai gan arī tā - ar savu devu vienaldzības) - tāds ir aktuālākās pašmāju kinolentes "Modris" galvenais varonis (vārdā Modris, kā gan citādi?).

Šķiet, ar tik lielām bažām un šaubām uz JRT vēl gājis nebiju - par Aleksandra Vampilova Provinces anekdošu iestudēju Borisa Frumina režijā bija dzirdēts Jaunajam Rīgas teātrim nepiedienīgi daudz sliktu atsauksmju. Izrāde, kurā viss notiek palēninājumā ar 4 stundas ilgām mocībām, kur puse auditorijas pēc pirmā cēliena notin makšķeres, galīgi neizklausās pēc našķa. Bet biļetes nopirktas un jāiet ir. Kā tad nu būs?

Biju viens no miljoniem cilvēku visā pasaulē, kam ziņa par jaunu Pink Floyd albumu nāca pilnīgi negaidīti un neticami. Pēc 20 gadu klusēšanas? Sešus gadus pēc Rika Raita nāves (tiešām pagājuši jau seši gadi!)? Joprojām bez Rodžera Votersa? Un trīsdesmit piecus gadus kopš pēdējā klasiskā PF albuma? (Final Cut tomēr ir izteikts Votersa solo ieraksts, bet pēdējās divas plates par klasiskām nosaukt nekādi nevaru). Skaidrs, ka jautājumu un bažu pirms šī ieraksta klausīšanās bija vairāk kā nekontrolētas sajūsmas.

Kad Latvijas teritorijā pirmo reizi dzirdēti aplausi, ir itin sarežģīts jautājums. Lai arī Wikipedia ziņo, ka aplaudēšanas tradīcija, iespējams, ir sena kā pati cilvēce, lielākas skaidrības šajā jautājumā nav. Vai senajiem kuršiem un zemgaļiem bija pazīstama plaukstu sišana kā veids, lai uzslavētu sekmīgu runas vīru vai dziedātāju, man nav ne mazākās nojautas. Kā teikt - neesmu vēsturnieks. Bet itin droši var teikt, ka šī Gata Šmita režisētā izrāde nav vēsturiski 100% precīza, un droši vien - labi, ka tā.

Viņš ir pavārs, kurš kādreiz bijis izcils. Tagad viņa dzīve ir ieslīgusi rutīnā, viņš ir izšķīries ar sievu (lai gan attālināti viņi viens otru droši vien joprojām mīl), strādā publikas mīlētā, bet garlaicīgā restorānā, kura īpašnieks viņam nedod nekādu radošo brīvību ēdienu gatavošanā, jo apmeklētāji ir pieraduši pie pārbaudītām vērtībām, taču visam viņa dzīvē būs lemts sagriezties kājām gaisā Twitter dēļ.

Šo filmu noskatījos lidmašīnā varbūt ne gluži standarta veidā - bez pirmajām piecām minūtēm, līdz ar to sākumu noskatījos, jau redzējis filmas beigas. Patiesībā varbūt pat labi, ka tā, jo šādā veidā varēja labāk uztvert personāžu transformācijas filmas gaitā.

Itin daudzus gadus regulāri sekojuxkcd komiksiem un, kopš šī rubrika sākās, lasu arī What If sadaļu, kurā bijušais NASA robotikas darbinieks Rendels Manro atbild uz dīvainiem un lielākoties pilnīgi trakiem lasītāju jautājumiem iespējami zinātniski pamatotākā veidā.

Šaubu nav - uz "Mašina Vremeņi" koncertu Arēnā Rīga gāju lielā mērā politisku motīvu vadīts - ja iepriekšējās reizes, kad dzirdēju par šīs grupas uzstāšanos Rīgā/Latvijā, allaž atradās kāds iemesls, kālab apmekklējumu atlikt uz citu reizi, tad 2014.gada rudenī divu domu nebija - kaut vai attieksmes dēļ man uz šo koncertu bija jāiet, neatkarīgi no tā, kādā formā ir vai nav Makarevičs, Kuķikovs un kompānija.

Savu astoņdesmito dzimšanas dienu Kanādas dzejnieks, rakstnieks un reizēm dziesminieks Leonards Koens ir sagaidījis ar jaunu albumu, šķiet 13. krājumā. Mūziķim, kas ierakstīties sācis pirms 45 gadiem, tas nebūt nav izcili liels skaitlis, bet Koens ir viens no tiem vīriem, kas labi zina - pārāk liels piedāvājums ne pie kā laba nenoved, tāpēc viņa ieraksti spēj kļūt par Notikumu. Arī "Populāras problēmas" nav izņēmums.

Uz teātri es parasti dodos, pat minimāli nenoskaidrojis, par ko būs izrāde - tik vien kā izlasījis anotāciju JRT lapā. Tā kā esmu Jaunā Rīgas teātra fēns, šāda stratēģija nav nekas pārdrošs - par izrāžu kvalitāti šaubas nerodas. Pēc analoģijas - ja tu esi Amsterdamas Ajax futbola komandas cienītājs, gan jau ka tev nebūs satraukuma, pirms doties uz tās spēli pret tev nezināmu vienību, par to, vai tev spēle patiks vai nē. Turklāt teātrim ir priekšrocība, ka tajā darbojas labi aktieri, nevis futbolisti, kuru repertuāra vienīgais elements ir tēlains kritiens ar "es mirstu" sejas izteiksmi.

Atceros, bērnībā man gadījās redzēt dažas animācijas filmas, kas bija paredzētas pieaugušo auditorijai. Nē, nebija tā, ka tajās būtu rādīta vardarbība vai pretdabiskas dzimumattiecības (ko lai arī es nebūtu domājis ar šo vārdu savienojumu), vienkārši to saturs nebija paredzēts sīkaļām, kurus saistīja rupjš smēķējošs garmatains vilks uz motocikla. Gadi ir aizskrējuši kā stirnas pavasarī, un tagad es skatos tieši tādas multfilmas pēc paša gribas.

Ir ļoti grūti vērtēt kaut ko tādu, ko esi ilgi gaidījis, cerējis uz kaut ko īpašu un jau iepriekš ar gaidāmo materiālu esi bijis labi pazīstams. Ansambļa "Manta" debijas ieraksts, kuram laikam gan īsti nav nosaukuma, ir tieši šāds gadījums - domājams, ka katru tā dziesmu esmu koncertos dzirdējis vismaz piecas reizes, tās pazīstamas arī dažādos vairāk un mazāk nelegālos audio ierakstos, no kuriem veiksmīgākais nenoliedzami ir koncerts Latvijas Radio studijā, kur atrodams vienīgais man zināmais ieraksts vienai no man vistuvākajām Mantas dziesmām - "Ai nāve, nāvīte". Tagad, kad ir pieejams arī oficiāls Mantas ieraksts, varu to salīdzināt ar visu iepriekš dzirdēto, bet ir gandrīz neiespējami to vērtēt kā jauna materiāla apkopojumu.

Savulaik dēvēts par parodiju princi, Weird Al Yankovic joprojām reizi dažos gados nāk klajā ar jaunu ierakstu, kur aptuveni puse dziesmu ir mūsdienu hitu parodijas, bet otra puse - oriģinālkompozīcijas, imitējot dažādu mūziķu stilu. Nule kā klajā nācis viņa jaunākais veikums - "Mandatory Fun".

Ar šo filmu sanāca visai interesanti - viesojoties pie Normja redzēju tās treileri un tikai dažas dienas vēlāk izrādījās, ka filmu rādīs Opener festivāla kino teltī. Tā kā vienā no vakariem pēc lielo grupu koncertiem nekādu citu vēlmju man nebija - gāju vien skatīties, kā tad ir ar to Frenku.

Reizēm tu skaties filmu un tev šķiet, ka tā ir ja ne gluži dokumentāla, tad vismaz balstīta uz reāliem faktiem, bet izrādās - tā ir viena vienīga fikcija. Citreiz savukārt izrādās, ka kaut kas pilnīgi neticams ir gluži patiess. Šī filma ir tipisks otrais gadījums.

Pagājušajā svētdienā Brīvdabas muzejs svinēja savu 90 gadu dzimšanas dienu. Tiesa, ar piebildi, ka 90 gadi pagājuši nevis kopš muzeja atklāšanas, bet gan kopš lēmuma to izveidot, kamēr reāli darbu tas uzsāka vien 8 gadus vēlāk. Manā gadījumā gan šiem gadiem sevišķi lielas lomas nav, jo no visiem ar jubileju saistītajiem pasākumiem (pieņemot, ka tādi bija - neesmu interesējies) apmeklēju tikai vakarā ezermalā notikušo koncertu.

Džeks Vaits ir viens no tiem mūziķiem, kuri jau ir izpelnījušies pietiekami leģendāru statusu, lai katrs viņu jaunākais ieraksts tiktu ne tikai sagaidīts ar lielām ovācijām, bet arī pasludināts par atgriešanos labākajā formā pēc dažiem ne tik veiksmīgiem veikumiem. Un tā, kad pienāk nākamā albuma laiks, atkal maļ to pašu plati. Manā skatījumā gan līdz šim Vaitam patiešām ir bijuši tikai labi un ļoti labi ieraksti, līdz ar to pamata gausties tāpat nav.

Es neko nesaprotu no mākslas - šāds secinājums reizēm rodas, mēģinot izbaudīt kaut ko tādu, kam teorētiski vajadzētu būt augstajai mākslai. Viestura Kairiša jaunākā dokumentālā filma "Pelikāns tuksnesī" ir viens no šādiem gadījumiem. Teorētiski tam vajadzētu būt augsti inteliģentam vēstījumam par mūsdienu Latgales traģismu - drāmai par Dievu, dabu un darbu. Praksē vismaz manā gadījumā tā bija filma, kuras laikā kinoteātrī galvenais uzdevums bija neaizmigt. Un radās sajūta, ka kāds ir centies radīt šedevru visiem laikiem un visām dzīves situācijām, bet tas viņam nav īsti sanācis.

Kad marta sākumā medijus pāršalca vēsts, ka "brāļa Pedro" lauztas rokas dēļ tiks atcelta aktuālā tūre, tai skaitā koncerts Rīgā, mana pirmā reakcija bija "nēēē!" - kā nekā šis ir no tiem koncertiem, uz kuru biļeti iegādājos jau pirmajā to tirdzniecības stundā. Liels bija atvieglojums, ka koncerts tomēr tika pārcelts vien divus mēnešus uz priekšu, turklāt vēl uz tādu datumu, kad esmu Rīgā. Līdz ar to jau drusku pāri septiņiem biju Palladium&39;ā, lai arī pašu Bordeļu uzstāšanās bija gaidāma ne ātrāk kā deviņos.

Šajā pirmdienā notika mana pirmā viesošanās klubā Melnā piektdiena. Nav jau brīnums, ka tur neesmu regulārs viesis - pēc metālista nekad neesmu izskatījies un arī tagad neizskatos. Taču reizēm arī man patīk drusku skarbāka mūzika un par šo konkrēto grupu bija dzirdēti tikai labi vārdi.

Vakar Kalnciema kvartālā beidzot pienāca ilgi gaidītais notikums - ieraksta "Brāļi un māsas", kurā dažādiem mūzikas stiliem piederīgi Latvijas mūziķi ierakstījuši Māra Šverna un grupas "Baložu pilni pagalmi" dziesmu kaverversijas. Būtu ļoti negaidīti, ja es tur nebūtu bijis klāt.

Par Voltera Mitija slepeno dzīvi biju dzirdējis dažādas atsauksmes - ir labas, ir sliktas. Galvenais tās slavētājs bija mans dīvāna sērfošanas hosts Sofijā, kurš gan atzina, ka Bens Stillers viņam riebjoties, bet šajā filmā viņš esot bez maz vai cits cilvēks. Tad nu arī devu šai filmai iespēju mani pārliecināt par tās kvalitāti (te gan jāpiebilst, ka kritiķi pret filmu bijuši visai nesaudzīgi).

Kaže, kas tev ir atgadījies? Tu skaties kinoteātrī izteikti bērniem paredzētu multfilmu?! Un vēl 3D formātā (kurš tev principā galīgi nepatīk)!? Un Rēzeknē!? Un dublētu latviešu valodā?! Patiesībā - nothing special. Vienkārši sagadījās tā, ka braucām uz Latgali atjaunot vienu no maniem slēpņiem. Ceļš ilgs, kādā brīdī atcerējos kaut kur internetos lasīto, ka Rēzeknē esot kvalitatīvs 3D kino. Jautāju Marinai: Ejam? Marina atbild: Ejam! Izrādījās, ka mums derīgā laikā rādīja tikai šo multfilmu, tā tad beigās arī sanāca, ka to noskatījāmies.

Šī bija tā reize, kad uz kādu JRT izrādi aizgāju, pat īsti nepainteresējies, vai tā ir laba, par ko tā ir un kur tā ir. Pozitīvais ir tas, ka Jaunajā Rīgas teātrī ieberzties ir visai grūti - parasti no turienes pārnāku tikai ar pozitīvām emocijām. Turklāt šoreiz situācija bija īpaši labvēlīga - Marinas sabiedrībā gan jau arī Vogonu dzejas priekšlasījumi nebūtu tik slikti.

Viesnīca "Diženā Budapešta" ir viena no tām filmām, kuras es tiku gaidījis un ko noteikti gribēju redzēt uz lielā ekrāna. Diemžēl nesanāca to redzēt diženākajā no Rīgas kinoteātriem, bet reizēm gan lielākajām, taču tas nekļuva par traucēkli filmas baudījumam.

Tas jau vairs nav nekas jauns, ka man patīk franču mūzika (reizēm). Un tas nepavisam nav nekas jauns, ka man patīk teātris. Un izbraucieni nedēļas nogalēs. Līdz ar to brauciens uz Liepājas teātri, lai tur baudītu izrādi "Piafa", bija tikai loģisks. Nezinu, cik loģiski bija apvienot teātra apmeklējumu ar līdzdalību orientēšanās sacensībās "Kurzemes pavasaris", bet par to varbūt izteikšos citreiz. Vai arī klusēšu mūžam.

Ar savu piekto (ja pareizi māku skaitīt) studijas plati Līdsas kvartets "Kaiser Chiefs" ir atgriezušies britu albumu parādes virsotnē, bet vai viņiem ir izdevies savaldzināt mani? Lūk, pats būtiskākais šī rīta jautājums.

Šķiet, ka iepriekšējo reizi, kad es redzēju kādu Romeo un Džuljetas fragmentu, tā bija Romeo nāves aina, kur galveno varoni atveidoja robots Calculon no "Futurama". Patiesību sakot, neesmu drošs, ka vispār jebkad biju noskatījies "Romeo un Džuljetu" pilnā garumā. Un lugu noteikti arī neesmu lasījis. Īsi sakot - nekulturāls lops, ja vēlies dzirdēt manu viedokli.

Tā nu ir sanācis, ka Ivana Gončarova slavenāko darbu - romānu "Oblomovs" lasījis neesmu, tik vien kā fragmentus krievu valodas stundās kaut kad deviņdesmito gadu vidū. Protams, ar grāmatas sižetu kaut cik pazīstams biju, līdz ar to gluži kā pilnīgs nezinītis uz teātri negāju.

Aptiekas festivāla "Ziemas zāles" pirmā koncerta sākumu man sanāca mazliet nokavēt, bet iemesls bija vairāk nekā attaisnojošs: Prāta spēles, kurās "Zaiga" gluži kā pēc pasūtījuma izcīnīja otro vietu. Proti - labs rezultāts, bet bez šampanieša, kas paredz iespēju uzreiz pēc spēles beigām doties uz koncertu.

Nav tā, ka Apocalyptica man būtu īpaši tuva grupa. Patiesībā, līdz uzzināju par viņu koncertu Rīgā, par šo ansambli gadiem ilgi nebiju aizdomājies un pat nezināju, ka tas joprojām pastāv. Šķiet, ka pilnā garumā no viņu astoņiem ierakstiem esmu noklausījies tikai pirmo - to, kurā viņi spēlēja tikai un vienīgi Metallica dziesmas. Taču tā kā tagad esmu ieslēdzis sevī režīmu "ja ir gaidāms koncerts, kas man varbūt varētu šķist interesants, jāiet, lai pēcāk nesanāk tā, ka būšu palaidis ko interesantu garām", ar biļeti apgādājos jau ļoti savlaicīgi un sestdienas vakarā Arēnā Rīga ierados tieši laikā - 5 minūtes pirms uzstāšanās sākuma.

Šī bija mana pirmā viesošanās Liepājas teātrī (aprīļa sākumā gaidāma otrā), turklāt vēl - darba dienas vakarā. Liepāja taču tepat vien blakus ir - kālab, lai uz turieni nedotos pēc darba un vakarā - atpakaļ uz Rīgu?

Pagājušās piektdienas vakarā devos uz "Depo", kur notika šīs visai leģendārās iestādes 12 gadu dzimšanas dienas svinības. Patiesībā mani pat drusku pārsteidz, ka "Depo" to gadiņu ir tik maz - tas nozīmē, ka klubs savu darbību sāka, kad biju jau pabeidzis vidusskolu. Tas gan, no otras puses, ir apliecinājums manam paša lielajam vecumam, kas ne obligāti nāk komplektā ar viedumu.

Dokumentāla filma par dokumentālām izrādēm. Tā varētu teikt. Vai tā ir filma par Alvi Hermani, kā liek domāt tās anotācijas? Ne gluži. Hermanis te ir drīzāk vērotājs, kamēr varoņi ir aktieri viņa izrādēs un aktieru atveidoto tēlu prototipi. Ja divas no izrādēm, kurām filma pieskaras, ir iestudētas Vācijā un ir maz ticams, ka tu tās būsi redzējis, tad "Vectēvu" gan tev droši vien ir sanācis noskatīties. Ja nav - pēdējais laiks to izdarīt!

Man patīk dokumentālais kino, par to nav ne mazāko šaubu. Man interesē Latvijā tapušas filmas. Arī tas ir fakts. Tomēr nav tā, ka KSunī izrādītā filma "Caur adatu" būtu bijusi kas tāds, ko īpaši biju gaidījis un vēlējies noskatīties. Kāpēc tā? Stāsts par čali, kas gadiem ilgi lieto heroīnu, kaut kā nešķita tāds kino, kas varētu iedvesmot un motivēt. Rēķināties varēja ar smagu černuhu un ilgstošu depresiju filmas iespaidā. Labi, par pēdējo mazliet pāspīlēju, jo šāda lieta man nav sevišķi raksturīga.

Ir ansambļi, kurus nebūt redzējušam dzīvajā man ir nepiedodami. Latvijas medijroka pionieri "Suņa stunda" pilnīgi noteikti ir viens no tiem. Savulaik man ir bijis tas gods strādāt kopā ar vairāk kā vienu šīs grupas dalībnieku. Viņu spēlētā mūzika nav gluži nesaistīta ar sviestroku. Visubeidzot, arī ikdienā mēdzu lietot frāzi, ka "īsti veči dzer tikai uz špalām". Un šodien beidzot apstākļi sakrita tā, ka man bija iespēja šo ansambli vērot paša acīm. Ā, un vēl pie vērtīgajiem faktoriem grupas apskatīšanai var pieskaitīt to, ka "Suņa stundā" spēlē vijolniece Dina, tā pati, kas savulaik "Hospitāļu ielā".

Es esmu prasts un netīrs proletārietis. Es neko nejēdzu no krievu Sudraba laikmeta dzejas. Es neesmu bijis ne Luvrā, ne Tretjakova galerijā. Velti no manis gaidīt saturīgu sarunu par to, cik lielā mērā Vitgenšteins ietekmējās no Šopenhauera. Es nezinu, kam ir vajadzīgas dažāda izmēra dakšiņas. Slavena šefpavāra taisītu brīnumu vietā es labprātāk plebejnīcā ieēdīšu sardeles ar štovētiem kāpostiem, skatīšos Šlāgerparādi un iešu uz kumēdiņiem cirkā. Varbūt ne viss, ko es rakstu, ir patiesībā, bet fakti ir tādi, ka operā es vakar biju, šķiet, otro reizi mūžā.

Zinu, ka "Depo" ziedu laiki ir visai tālā pagātnē un patukši koncerti šajā klubā nav retums. Bet tas, kas piektdienas vakarā darījās Zig Zag koncerta sākumā, gan nemaz nav normāli.

Uz Židrūna koncertu es gandrīz aizgāju jau pagājušā gada sākumā, taču toreiz koncerts tika atcelts, jo grupas bundzinieks bija salauzis kāju. Rezultātā, cik atceros, tā vietā biju uz Baložu pilniem pagalmiem, kas arī bija labs koncerts. Tik vien kā gadu vēlāk redzēju arī Židrūnu.

Pirmo šogad apmeklēto koncertu bija jāgaida līdz 11.janvārim. Nezinu, vai tas ir ilgi vai nē, vienkārši fakts. Kas jauns? Pirmo reizi biju uz koncertu Aptiekā. Kas vecs? Baložu pilni pagalmi pagājušogad vaigā bija skatīti vismaz trīs reizes.