Kazhes pierakstu burtnīca

Pasākuma organizētājs. Cik labi ar šiem vārdiem tev asociējos es? Man pašam - pagalam slikti. Es tradicionāli esmu bijis tas tipāžs, kas labākajā gadījumā peld pa straumi, sliktākajā - stāv upes krastā un vēro peldētājus. Bet laivas kapteinis - pilnīgi noteikti nē. Un te pēkšņi sanāca, ka es organizēju geocaching pasākumu, organizēju to vienatnē, un vēl teju trīssimt kilometru attālumā no mājas. Kas man ir atgadījies? Patiesībā - nothing special.

Jau gadiem ilgi loloju ideju aizbraukt uz Zilupi ar vilcienu. Pirms vairāk kā desmit gadiem uzrakstīju trīs stāstus, kuru darbība norisinājās vilcienā uz Zilupi vai pašā pilsētā, bet tagad, liekot roku uz sirds, varu atzīt, ka neviens no tiem nav sevišķi labs. Tomēr vēsturiskais taisnīgums prasa saites uz tiem šeit pievienot: Vilciens uz Zilupi, Zilupes stacijas ģeogrāfija un Zilupes valdzinošā tveice. Ja tu pacenstos un izlasītu šos trīs stāstus, tu tajos saskatītu daudz kopīga (izņemot jau minēto apstākli, ka tie ir garlaicīgi) - tajos gandrīz nav sižeta, to liriskais varonis ir neveiksmīgs pamuļķis, kurš būtu pelnījis saņemt ar kaltētu zivi pa seju. Par šādiem pajoliņiem es esmu rakstījis bezgala daudz, bet nule viņiem ir pienācis laiks iet pensijā un nekad neatgriezties. Tāpat kā ir pienācis laiks nerakstīt tad, kad nav nekā sakāma. Patiesībā es gan negribēju šeit kritizēt sevi kā stāstnieku, bet skaidrot Zilupes pasākuma rašanās apstākļus.

Sākotnējais plāns jau vismaz divu gadu garumā bija ar vilcienu aizbraukt uz Zilupi un tad atgriezties Rīgā ar divriteni. Šādā pasākumā nebūtu nekā neiespējama, vienīgi grūti saprast - kālab lai es šādi rīkotos? Braukt pa šoseju nav īpaši aizraujoši, un es gana labi zinu to, ka fiziski es divās dienās šādu braucienu veikt varētu un vienā nē. Proti, nav nekādas vajadzības šo pārbaudīt, kas nozīmē - nav izaicinājuma.

Par šo neskaidrību - ko īsti darīt ar ieplānoto Zilupes braucienu, stāstīju Marinai Ķemeru velobrauciena laikā. Un tagad īsti nesaprotu, kā doma braukt uz Zilupi transformējās domā Zilupē rīkot absurdu slēpņotāju pasākumu, kurā "neviens neierastos". Un tad pamazām radās doma par pasākuma norisi pirms Otrā pasaules kara, par iepriekš sagatavotiem slēpņiem un par bezkaunīgo nosacījumu - runāšanu krievu valodā. Kaut kādas daļas šī pasākuma satura droši vien ir Marinas nopelns, droši zinu, ka "valodas likums" ir manis paša huligānisms. Diez vai Latvijā atrastos vēl kāds slēpņotājs, kas nāktu klajā ar līdzīgu provokāciju. Labi, varbūt atrastos gan, bet daudz tādu noteikti nav.

Pirmā ideja bija tāda, ka Zilupē nekas nenotiks, izņemot pusdienošanu, taču tas man pašam būtu garlaicīgi, tālab radās versija ar dažādu veidu slēpņiem, kurus es vispirms sagatavotu mājās, bet dienu pirms pasākuma norises ierastos Zilupē vienpersoniski un tad tos arī izvietotu dabā. Gatavojos pasākumam es visai ilgstoši - pa vakariem studēju vecās avīzes, pārzīmēju kartes, plānoju uzdevumus, katrā ziņā laika uz to visu aizgāja daudz.

Beidzot pienāca diena braukt uz Zilupi. Uz staciju devos pa taisno no darba, jo vilciens no Rīgas izgāja drusku pirms pieciem. Lai arī jābrauc bija ilgi, laiks pagāja ātri. Pirmkārt, vilcienā rakstīju stāstu. Kas no tā sanāca? Viena vilciena romance. Pašam vismaz šobrīd šķiet, ka stāsts izdevās itin labs - pārmaiņas pēc tā doma man bija skaidra jau pirms rakstīšanas, viss izteikts vienkārši, bez sevišķas stilošanas un stulbām ārišķībām ar mērķi "uzspīdēt". Tāpat bija jāsagatavo slēpņu konteineri, viesu grāmatas un citi tehniskie sīkumi. Un, protams, vajadzēja nosnausties vilcienā, kārtējo reizi apliecinot to, ka esmu tagad iemācījies gulēt visur un vienmēr. Ļoti noderīga spēja, ja kas.

Zilupē biju ap pusdesmitiem. Pirms tumsas gribēju izvietot dažus pirmos slēpņus. Tas arī izdevās, taču pasākumu nācās ātri pārtraukt, jo pārmērīgi ar savu klātbūtni kaitināju visus pilsētas suņus, kas rūpējās par labu skaņas noformējumu, kas varētu man pievērst lielāku par nepieciešamo uzmanību. Tālab devos meklēt vietu, kur uzsliet telti. Labi, ka līdzi bija velosipēds, līdz ar to varēju pārvietoties salīdzinoši ātri un salīdzinoši tālu. Agrākos laikos es būtu rūpīgi domājis par to, kur tieši sliet telti, bet pēdējā laikā mani vairs neuztrauc troksnis no garām braucošām mašīnām, telts novietošana uz slīpas un cietas virsmas un māju tuvums. Līdz ar to telti uzslēju nogāzē netālu no šosejas, pa kuru fūres brauc uz Krieviju, un arī mājas patiešām bija netālu. Pieslēdzu līdzi paņemtajā portatīvajā datorā internetu no telefona un sagatavoju publikācijai pirmo slēpni - Rīgas-Zilupes vilcienā braucam wherigo. Tad devos pie miera.

No rīta biju augšā agri, un uzreiz ķēros vērsim pie ragiem - braucu izvietot pārējos slēpņus. Patiesībā es neesmu nekāds izcilais slēpņu izlicējs, man nav dotību atrast viltīgas slēptuves, līdz ar to man bija šaubas, ka patiešām tā vienkārši ņemšu un novietošu desmit konteinerus, taču pārsteidzošā kārtā šis pasākums sanāca tīri veiksmīgi. Vismaz noteikti veiksmīgāk, nekā biju to gaidījis. Tad vēl vajadzēja visiem slēpņiem gala vietas piereģistrēt internetā. Šī bija pasākuma laikietilpīgākā dara. Apsēdos uz soliņa izmirušajā Zilupes tirgū, un vadīju informāciju. Mazliet nepaveicās, ka ar savu klātbūtni ieinteresēju vietējos alkoholiķus, kuri ar mani centīgi sarunājās, ignorējot manu absolūto vienaldzību. Bet tā jau laikam ir, ka svešinieki Zilupē ir liels retums, un es esmu visai tipiski rets putns. Droši vien jau ar savu apkārt braukāšanu biju kļuvis par vietēja mēroga slavenību, bet vietējie iedzīvotāji pat nenojauta, ka tie vēl bija tikai ziediņi.

Ap pusdiviem ieradās pirmie pasākuma dalībnieki - Aivars un Laila. Kopā aizbraucām līdz Briģu ezeram, kur bija domāts nopeldēties, bet izrādījās, ka tā nebija laba vietai peldēšanai. Tāpēc nepeldējāmies. Tad - uz Zilupes upi, kurā viņi nopeldējās, bet es nē. Un tad jau bija laiks sagaidīt vilcienu.

Sākotnēji bija domāts, ka visa lielā varza iesim uz kafejnīcu "Latgale" - vienīgo ēstuvi pilsētā. Taču izrādījās, ka kafejnīca jau divos bija slēgusi savas durvis, tālab pasākumu pārcēlām uz tirgus nojumi, kur īstā Zilupes garā ar alu un čipsiem notika pasākuma oficiālā daļa - stāstījumi par katra dalībnieka dzimtās vietas jaunumiem 1939.gadā. Daži dalībnieki bija sagatavojušies pa nopietno, īpaši šeit uzslavas būtu pelnījuši Cesvaines Gatis, Ozolnieku Gatis, Bolderājas Marina, Dzērbenes Elīna un Mežaparka komanda, kas bija sagatavojuši garus un detalizētus stāstījumus. Vēl vairākiem citiem dalībniekiem bija kas stāstāms, bet visai daudzi piedalījās tikai klausītāju statusā. Daži arī - vairāk kā traucētāji un mazāk kā klausītāji, kas, manuprāt, nebija sevišķi glīti pret runātājiem.

Kad runas bija beigušās, iejutos ekskursijas vadītāja lomā, izvadājot pasākuma dalībniekus pa Zilupi un tās slēpņiem, stāstot to, ko nu par šo pilsētu biju uzzinājis. Gluži visi visu nedzirdēja, bet vismaz kādu drusku ne pārāk vērtīgās informācijas gan jau vairums uztvēra un ceru, ka tagad pasākuma dalībniekiem Zilupe būs kas vairāk kā viena no tūkstoš vietām, kam izskriets cauri, dzenoties pēc kārtējā slēpņa. Staigājām mēs visai ilgi, uz beigām jau kājas sāka sūkstīties un, cik zinu, ne man vienam. Bet mums - vilciena cilvēkiem - laika bija daudz, jo uz Rīgu varējām izbraukt vien pusčetros no rīta (naktī?). Pirms vienpadsmitiem beidzām ekskursiju un pārcēlāmies uz stacijas uzgaidāmo telpu, kur astoņu cilvēku sastāvā pavadījām atlikušās stundas. Lielāko to daļu - mēģinot gulēt. Man bija īpaši augsts komforta līmenis līdzi paņemtā guļammaisa dēļ, līdz ar to uz grīdas izgulējos tīri labi. Pārējiem tik ērti laikam gan nebija.

Arī vilcienā labi izgulējos, iemigu gandrīz Zilupē, pamodos Skrīveros. Pēc tam gan visu dienu biju drusku apdauzīts, laiku pa laikam gandrīz atslēdzos, bet pa dienu gulēt tā arī neaizgāju, jo tā nav pieklājīgi.

Vai rīkošu vēl slēpņotāju pasākumus? Pagaidām neko neteikšu. Jo neesmu izdomājis. Bet pirmā pieredze bija pozitīva, un tas jau nav maz.