Dziesmu saturs lielākoties ir visai depresīvs - pa vientulību, nākotnes un tagadnes neesamību, alkoholu un citām izpriecām. Cik var saprast, visvairāk ansamblis iespaidojās no "žanra klasiķiem" - seksa pistolēm, taču dziesmu saturā jūtamas arī spēcīgas "Автоматические удовлетворители" notis (piem., dziesmā, kur cilvēkus dēvē par sūdu ražošanas mašīnām), bet tekstos - arī šis tas no "The Clash" (līdzīgi kā Strammera kolektīvs, arī Dībelis dzied par apmaldīšanos lielveikalā). Droši vien mans iecienītākais skaņdarbs šajā dubultalbumā ir dziesma "Ничего на свете", kurā Dībelis paņem pašu pamatu no padomju multfilmas par Brēmenes muzikantiem, reizi pēc reizes atkārtojot frāzi "Ничего на свете больше нету" (skat. dziesmas video klipu). Vēl varu uzslavēt skaņdarbus "Резиновый дом" un "Боже покарай Англию". Neesmu drošs, ka Dībeli var saukt par sociāli aktīvu kolektīvu, vairāk - par vienkārši huligānisku, un viņu mūzika galīgi nav piemērota tam, lai to klausītos uz dārgas aparatūras, malkojot šampanieti, bet uz Polijas autoceļiem tā iederējās ļoti pat labi, ja nu vienīgi drusku par daudz lika spiest gāzes pedāli grīdā, jo lēnai braukšanai tā arī nav īsti piemērota. Katrā ziņā koncertā es šos labprāt būtu noskatījies.