Kazhes pierakstu burtnīca

Jau kopš šī gada sākuma man īsti nav mierīgas dzīves - esmu apveltīts ar četriem soda punktiem par stulbo situāciju, kas radās geokešojot.

kļūst arvien vairāk.

Vakardien gatavošanās sestdien startējošajam Eirotripam ietvaros Lienča un es tikām piesēdināti (piesēdāmies) pie paredzētā transporta līdzekļa - Normja un Noras Landrover Defender. Pirmajā brīdī šķita mazliet baisi - pierasts tomēr pie mazā Audi A3, kurā tu sēdi zemu un esi maziņš, bet pēc pāris minūtēm ieietas jau tīri labi. Attālumi starp pedāļiem un to pozīcijas vēl gluži pierasti nešķiet, pirmajos divos ātrumos skaņa arī tāda interesanta, bet citādi pēc aizbraukšanas no Zolitūdes līdz Kauguriem radusies pārliecība, ka braukt varēšu. Lienei sākumā bija pavisam bail, viņa domāja tikai izmest kādu līkumu pa Kauguru zemes ceļiem, bet rezultātā veica pie stūres visu atceļu uz Rīgu. Tā ka izskatās, ka braucienā patiešām būsim 3 šoferi, un tas noteikti priecē.

Braucot pa Tallinas šoseju posmā līdz Saulkrastiem vairākas reizes saskāros ar pietiekami kaitinošu parādību. Onka (vai tante) ārpus apdzīvotām vietām brauc tā vidēji uz 65-70 km/h. Pretī mašīnas nāk pietiekami regulāri, taču ceļam, kā zināms, labajā pusē ir plata nomale, kurā atļauts iebraukt, lai palaistu garām citus autovadītājus. Taču onka to, protams, nedara, bet droši vien pamatīgi kurn, ka visādi draņķi šim aizmugurē nekādīgi neietur distanci. Rezultātā, lai šādiem tipāžiem tiktu garām, nākas riskēt vairāk, nekā šajā situācijā būtu nepieciešams. Tomēr formāli onkam ir visas tiesības darīt kā viņš grib - ceļu satiksmes noteikumi nevis nosaka, ka gadījumā, ja tu kavē satiksmi (braucot acīmredzami lēnām, nevis teiksim uz 110km/h un traucējot tādiem, kas brauc uz 150km/h), tev nepieciešams "normāli" braucošos laist garām, bet gan tev ir "atļauts" to darīt.

1) par jaunumiem iz zāģa - ir tak zināms, ka gandrīz viss ir nozāģēts;

Šodien par godu tam, ka nule man tas ir ļauts, un tam, ka jūtos daudz maz normāli, sēdos pie automašīnas stūres bez neviena blakussēdētāja, kas pildītu oficiālā instruktora funkcijas. (ja, protams, ignorē to, ka Lienča uzvedās kā riktīgs instruktors, tikai viņai nebija pedāļu). Tā kā vajadzēja viņu aizgādāt uz mājām, bet man vajadzēja atgriezties vakarā Rīgā (turpināt klepot vienatnē, nevis baciļot Lienču), paķērām līdzi arī manus vecākus. Brauciens izvērtās salīdzinoši mierīgs, man pat neviens ne reizes neuzpīpināja, bet es - nenoslāpu, neslīdēju atpakaļ, nestāvēju pusstundu, mēģinot pārkārtoties uz citu joslu. Protams, vēl ilgs laiks paies, līdz es braukšu patiešām labi, taču vismaz man pašam ar sevi braukt nav bail. Un tas jau arī nav tik maz :)

Šodien bija teorijas eksāmens CSDD. Notērēju uz to vismaz 10x vairāk laika, nekā tas bija vērts.