Лампа Мафусаила, или Крайняя битва чекистов с масонами
Viss - šķiet, ka esmu sasniedzis to punktu savā biogrāfijā, kad pārstāšu sekot tam, vai gadījumā pēdējā laikā nav iznākusi kāda jauna Viktora Peļevina grāmata. Kā teikt - cik var? Tas, protams, ir labi, ka autors ir izkopis sev raksturīgu stilu līdz perfekcijai un turpina būt tam uzticīgs, taču katrs nākamais Peļevina romāns ir un paliek tikai variācijas par tēmu, ko viņš pats jau vairākkārt ir apskatījis, un laikam gan es esmu sasniedzis to kritisko brīdi, kad vēlreiz klausīties tos pašus nodreijātos akordus es vairs nebūšu gatavs.
Šaubu nav, ka viņa grāmatas vienmēr ir aktuālas tādā ziņā, ka tās apskata aktuālas tēmas. Tā Mafusaila lampa pievēršas gan Krimas okupācijai (vairāk gan netieši), gan terminam "vate", ar kuru viņš saprot ne to progresīvāko Krievijas sabiedrības daļu, gan pret Krieviju vērstajām sankcijām un to sekām, gan darbībām biržā (zelta cenas, fjūčeri, opcijas un citas tēmas, ar kurām man bija kaut kāda saskarsme tajos laikos, kad strādāju Forex kantorī), taču visam tam apakšā, protams, ir nebeidzamā cīņa starp Austrumiem un Rietumiem, kurai turklāt talkā nāk spēki no citām dimensijām, kuru lokālie pārstāvji vienā pusē ir masoni, bet otrā - čekisti.
Romāna ievada daļa ir salīdzinoši reālistisks stāsts par čali, kas ir finanšu konsultants zelta operācijās un vienlaikus - tipisks skapja tipa Krievijas homoseksuālis, taču līdz ar apziņu paplašinošu līdzekļu lietošanu, viņš uzzina šo to vairāk kā tikai zelta prognozes (vispār šī romāna daļa pamatīgi atsauc Peļevina zelta laikus, konkrēti "Generation P"), bet tālāk mēs nonāksim tuvākā un tālākā pagātnē, kur arī šī varoņa senči izrādīsies iesaistīti mūžīgajā diskursā. Grāmatā ir šādi tādi interesanti fakti, Peļevins ļoti veiksmīgi (reizēm) novēro, raksturo un izsmej, taču kā vienots veselums šis romāns nestrādā, un ne tikai tāpēc, ka esmu jau pietiekami daudz šo autoru lasījis, bet gan tādēļ, ka rodas sajūta, ka pats autors īsti nekontrolē to mitoloģiju, ko viņš šeit ir uzbūris, daudz kas te ir pārmudrīts un man kā lasītājam garlaicīgs, ko tikai pastiprina apziņa, ka tas viss jau iepriekš ir lasīts. Kādreiz Peļevins patiešām bija daudz labāks rakstnieks.
Šaubu nav, ka viņa grāmatas vienmēr ir aktuālas tādā ziņā, ka tās apskata aktuālas tēmas. Tā Mafusaila lampa pievēršas gan Krimas okupācijai (vairāk gan netieši), gan terminam "vate", ar kuru viņš saprot ne to progresīvāko Krievijas sabiedrības daļu, gan pret Krieviju vērstajām sankcijām un to sekām, gan darbībām biržā (zelta cenas, fjūčeri, opcijas un citas tēmas, ar kurām man bija kaut kāda saskarsme tajos laikos, kad strādāju Forex kantorī), taču visam tam apakšā, protams, ir nebeidzamā cīņa starp Austrumiem un Rietumiem, kurai turklāt talkā nāk spēki no citām dimensijām, kuru lokālie pārstāvji vienā pusē ir masoni, bet otrā - čekisti.
Romāna ievada daļa ir salīdzinoši reālistisks stāsts par čali, kas ir finanšu konsultants zelta operācijās un vienlaikus - tipisks skapja tipa Krievijas homoseksuālis, taču līdz ar apziņu paplašinošu līdzekļu lietošanu, viņš uzzina šo to vairāk kā tikai zelta prognozes (vispār šī romāna daļa pamatīgi atsauc Peļevina zelta laikus, konkrēti "Generation P"), bet tālāk mēs nonāksim tuvākā un tālākā pagātnē, kur arī šī varoņa senči izrādīsies iesaistīti mūžīgajā diskursā. Grāmatā ir šādi tādi interesanti fakti, Peļevins ļoti veiksmīgi (reizēm) novēro, raksturo un izsmej, taču kā vienots veselums šis romāns nestrādā, un ne tikai tāpēc, ka esmu jau pietiekami daudz šo autoru lasījis, bet gan tādēļ, ka rodas sajūta, ka pats autors īsti nekontrolē to mitoloģiju, ko viņš šeit ir uzbūris, daudz kas te ir pārmudrīts un man kā lasītājam garlaicīgs, ko tikai pastiprina apziņa, ka tas viss jau iepriekš ir lasīts. Kādreiz Peļevins patiešām bija daudz labāks rakstnieks.
2017-02-28
comments powered by Disqus