Jāatzīst, ka ar Bulata Okudžavas daiļradi es praktiski neesmu pazīstams, kā tas vispār ir raksturīgi manām attiecībām ar padomju dziesminiekiem (ja nu vienīgi Visockis ir relatīvi daudz klausīts), līdz ar to šobrīd manas zināšanas par viņu primāri veido šis ieraksts, kurā Grebenščikovs ir atlasījis dziesmas, kas viņam pašam šķitušas Okudžavas daiļradē uzrunājošas.
Ja salīdzina ar Vertinskim veltīto disku, šajā reizē Grebenščikovs izvēlējies drusku pilnāku skaņu - līdzās paša pieklusinātajai akustiskajai ģitārai šeit piedalās Oļegs Sakmarovs, kas spēlē harmoniumu un flautu, kā arī Boriss Rubeikins dažādus taustiņu instrumentus. Skanējums joprojām ir pietiekami minimālistisks, neaizēnojot Grebenščikova balsi un Okudžavas domas. Neesmu tik ļoti pētījis, kā īsti izklausās oriģināli, bet dažviet Grebenščikovam izpildījumā Okudžavas dziesmas itin pamatīgi atgādina Vertinska dziesmas - līdzīgi ir gan melodiskie risinājumi, gan šis tas arī tekstā, lai gan dziesmu autori pārstāvēja visnotaļ atšķirīgus laikmetus.
Saturiski spēcīgākā dziesma noteikti ir "Дерзость (Разговор перед боем)", kas veidota kā dialogs starp ģenerāli un leitnantu (precīzāk - valsti un cilvēku), kur pirmais ar skaļiem vārdiem aicina otro būt patriotiskam un mirt par ideāliem, kamēr otrs labprātāk dzīvotu sieviešu dēļ, un rezultātā leitnanta liktenis tiek nodots tribunālam, dziesmai izskanot ar domu, ka "svešie var aizšaut garām, bet savējie savējiem vienmēr trāpīs". Cik saprotu, šī dziesma ir no Okudžavas Perestroikas laika repertuāra, un tas ir tāds saturs, kas īsti nekad aktualitāti nezaudē (salīdzinot tās oriģinālizpildījumu un BG variantu, sliecos par labu pēdējam).
Attiecībā uz Okudžavas lirisko pusi (kas, protams, vairāk sasaucas ar Vertinski), tad savukārt poētiskākā dziesma ierakstā ir "К чему нам быть на ты…", kas vairāk saistās ar laikmetu pirms Pasaules kariem, nekā ar laikiem, kad cilvēki stāvēja rindā pēc desas. Un personīgi mani kaut kā ļoti uzrunā arī "Песенка про чёрного кота", ne tālab, ka man mājās ir melns kaķis, bet tālab, ka tās saturs ir tik biedējošs (it kā tāds nemaz tik ļoti nebūdams).
Skaidrs, ka šis ieraksts neatspoguļo Grebenščikova radošās puses spilgtākās puses, te viņš ir tik vien kā dziesmu interpretētājs (kā lasīju intervijā ar viņu par šo albumu, viņš gadu desmitiem teju katru vakaru draugu lokā ir dziedājis Okudžavas dziesmas, juzdamies ar tām daļēji saaudzis), bet patiesība ir tāda, ka man šie viņa kaveru albumi patīk droši vien pat labāk par šādiem tādiem "Akvarium" jaunākajiem ierakstiem (lai gan runā, ka pēdējais albums esot labs). Nezinu, cik plaša ir šādas mūzikas auditorija, bet es tajā ietilpstu - manai sentimentālajai pusei, kurai krievu kultūra nav gluži pilnīgi sveša, šādas vienkāršas dziesmas ļoti labi iet pie sirds.