Smieklīgākais ir tas, ka kad biju sīks un mani vecāki šo filmu skatījās, es vienmēr biju pret to - man šķita, ka tā ir kaut kāda pretīga veca melnbalta filma. Lai gan reāli tā nekādi tolaik nevarēja būt veca - visdrīzākais tai bija ne vairāk kā pāris gadi. Īstenībā es tā īsti nezinu, kāpēc par šo filmu esmu tik lielā sajūsmā - vai tur ir sava loma manai attieksmei pret Bulgakovu vai arī Bortko patiešām izdevies uztrāpīt uz visām pareizajām stīgām. Nezinu, jebkurā gadījumā no padomju filmām šī varētu būt mana mīļākā. Nav gan brīnumaini, ka tā tapusi pēdējos padomijas gados un ka tajā no padomiskuma nav ne miņas, drīzāk otrādi. Lieliska ekranizācija ģeniālam darbam, ko gan vēl vairāk varētu vēlēties?