Ja pareizi atceros, "Mākslīgajam intelektam" vajadzēja kļūt par Stenlija Kubrika pēdējo filmu, bet tās tapšanas pašā sākumā ģeniālais režisors ņēma un nomira, bet Spīlbergs tikai pārņēma Kubrika grožus.
Protams, grūti teikt, kāda šī filma būtu bijusi, ja tās režisors būtu Kubriks, nevis Spīlbergs (kuru nekad par savu elku uzskatījis neesmu), tomēr ir skaidrs, ka šajā filmā būtu varējis būt kaut kas vairāk nekā tajā faktiski bija.
Filmas darbība norisinās kaut kad nākotnē, kad mākslīgais intelekts ir attīstīts līdz tādam līmenim, ka ir iespējams izgatavot mākslīgus cilvēkus, kas arī tiek pilnā sparā darīts. Un filmas galvenais varonis ir šāds mākslīgi izgatavots bērns, kuru viņa jaunā ģimene pamet mežā, nevarot atļaut to rūpnīcā likvidēt (tur bija vai nu kaut kāds tehnoloģisks defekts vai kas līdzīgs, kāpēc viņi to nevarēja paturēt). Līdz ar to šī filma ir par to, vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām, proti, līdzīgi kā iekš "Bladerunner" te runa ir par to, vai pastāv atšķirība starp cilvēku un mašīnu un vai cilvēks spēj mašīnai just līdzi. Es spēju. Iespējams, tādēļ, ka neesmu biologs. Iespējams, tādēļ, ka ja tu esi ieprogrammēts būt par cilvēku, tad manā izpratnē tu arī esi cilvēks.
Filmas beigas gan bija mazliet frīkainas un sviestainas (it īpaši tas attiecas uz citplanētiešiem līdzīgajām būtnēm) un vispār ne viss šajā filmā man patika (lai gan Džūda Lovs kā robots-žigolo bija gandrīz nepārspējams), tomēr man par šo filmu ir palikušas kopumā izteikti pozitīvas atmiņas.