Kazhes pierakstu burtnīca

Back in the 60s the Stones were considered to be a dirty and angry rock band and not a bunch of old bafoons as it is the state of the arts today. And no wonder why - who else if not a band of angry misfits would perform such songs as "Around and Around" (a cover of Chuck Berry) or "Suzie Q"? Ok, that`s not really heavy and that`s not really brave but maybe it was in 1964. On this record the Stones don`t really sound like the Stones we love the most - for they write little of their own material and mostly stick to the rhythm and blues patterns without daring to pull off some less expected numbers. The performance is usually quite good but the music itself is a bit too powerless for me - it`s a thing I find perfectly adequate for a band like "The Hollies" but the Stones seem better suited for being angry than for being calm. "It`s all over now" is the best song on the album but it`s a bit too poppy for my first day at work in 2006.
Kā izrādījās, biju rakstījis šo aprakstu divreiz. Šeit otrais: Vakardienas mūziķu un gaumes apspriešanas rezultātā iedomājos, ka pēdējā laikā esmu diezgan maz klausījies jebkādu mūziku un ka varētu šodien pēc ilgāka pārtraukuma par kādu albūmu uzrakstīt arī šajā faktoīdā. Patiesībā es būtu gribējis pievērsties kaut kam nedaudz alternatīvākam par ripojošajiem akmeņiem, bet manā līdzi paņemto disku mapītē ir tikai viens DVD ar mūziku un tajā ir atrodami tikai tie mūziķi, kuri ir. Un Rolling Stones ir vieni no šiem pārstāvētajiem mūziķiem.
"12x5" ir grupas otrais pēc kārtas albūms un nebūt neskaitās viens no labākajiem. Ja vēlies gūt labu ieskatu agrīnajā Stounu skaņā, ikviens eksperts tev droši vien ieteiks iegādāties grupas debijas albūmu - "England`s Newest Hitmakers", bet arī tā manā diskā nav.
Toties tur ir šis albūms, kurā Stouni vēl pamatā ir tikai svešu dziesmu izpildītāji un lieliski to izpildītāji piedevām. Es īsti neatceros, pēc kā izklausās "Around and Around" oriģinālajā Čaka Berija versijā, bet Stounu versijā dziesma izklausās vienkārši lieliska un par ko es nešaubos, ka sešdesmito gadu skanējums ir daudz pilnīgāks par piecdesmitajos iespējamo un par to, ka Džegera balss ir spēcīgāka par Berija balsi (jo atšķirībā no virknes citu agrīnās rokenrola ēras melnādaino mūziķu Berijs nebija harizmātisks dziedātājs). Albūma galvenais grāvējs un vienīgā dziesma, kuru no šī albūma vajadzētu zināt ja ne gluži ikvienam, tad gandrīz ikvienam, ir balāde "Time is on my side", kuras autori grupas puiši gan nebija, bet kura kļuva par vienu no agrīnās stounu ēras stūrakmeņiem. Ja salīdzina ar tā paša laikmeta Bītliem, var just, ka Stouni bija daudz skarbāki un smagāki un vairāk blūzā uzauguši, nekā rokenrolā uzaugušie bītli. Protams, tas neliedz viņiem kaverēt pilnīgi popsīgo "Under the Boardwalk", ko oriģinālā izpildīja laikam kaut kāda meiteņu grupa, un šī dziesma izklausās tik ļoti novecojusi, ka vairāk ir grūti - sešdesmito gadu kino filmā varbūt tā iederētos tīri labi, bet mūsdienās to klausīties bez pavadoša attēla man šķiet pilnīgi nepieņemami. No klasiskajiem kaverējamajiem gabaliem (tādiem, kurus izpildīja tūkstošiem dažādu mūziķu abpus Atlantijas okeānam) šeit ir pārstāvēta tikai viena dziesma - "Suzie Q" un nekā unikāla tās izpildījumā nav. Patiesībā gan to var teikt par diezgan daudzām albūma dziesmām - tas varbūt nav slikts blūzroks, kas šeit parādās, bet tas nav arī tāda stila ieraksts, kas man atļautu pasludināt Rollingstounus par visu laiku ģeniālākajiem Ķīnas politiķiem un iet nolikt ziedus pie Braiena Džonsa kapa.