Rets pārsteigums manā Gētes institūta bibliotēkas izmantošanas epopejā - nezināms vācu rakstnieks, kura grāmata man sagādā prieku. Jākobs Hains apstāsta savu ikdienu uzaugot vēlīnajā VDR un mēģinot kļūt par "kruto džeku". Grāmata rakstīta viegli, nepretenciozi, ar veldzējošu humora devu un bez lieka sentimenta (lai gan jebkurā darbā par aizgājušiem laikiem pilnībā no sentimenta izvairīties laikam gan nav iespējams). Protams, šī nav grāmata, par ko nākamās paaudzes mācīties skolā obligātajā literatūrā, bet ne katram darbam ir jātiecas par tādu kļūt. Kā brīvdienu lasāmviela ļoti iesakāma grāmata. It īpaši, ja pats esi vēlīnā sociālisma produkts.