Kazhes pierakstu burtnīca

"Dāma pareģe" ir dāmu romāns, vismaz nosaukuma ziņā. Satura ziņā šī grāmata ne tik ļoti precīzi atbilst šai manai minimālā mērā iecienītajai kategorijai, lai gan tā īsti to klasificēt ir grūti. Principā tas ir stāsts par to, kādēļ Džouna aizbēgusi no sava vīra Kanādā uz Itāliju, izlikdamās par mirušu. Darbība patiesībā norit visai tradicionālā režīmā - ir tagadnes plāns, kurā Džouna domā, ko tālāk iesākt ar savu dzīvi, un ir viņas atmiņas, kas virzās lielākā vai mazākā mērā hronoloģiskā veidā. Bērnībā Džouna bija visai resna, no kā cieta, turklāt viņai par to daudz pārmetumus izteica māte. Tad viņa 19 gadu vecumā aizgāja no mājām un sagājās ar kaut kādu poļu eks-grāfu Polu. Tad viņa iepazinās ar jauno anarhistiski (vai tamlīdzīgi) noskaņoto Arturu, kuru viņa arī apprecēja. Tiesa, izrādījās, ka nekāds dižais revolucionārs Arturs nav, tikai sviesta kūlējs. Tad Džounai parādījās mīļākais vārdā Karaliskā Dzeloņcūka - kaut kāds "alternatīvais" mākslinieks, kam patika izstādīt nobrauktus dzīvniekus sasaldētā veidā. Starp citu, man arī pirms laika bija doma izstādīt interesantākos šādus eksponātus. Izrādās - ideja veca kā pati pasaule. Paralēli dīkdienīgajai dzīvei, piestrādājot dažādās haltūrās, Džouna rakstīja vēsturiskus šausmu romānus sievietēm (kas tā vispār par ziepeņu kategoriju?) zem pseidonīma, taču tad viņai atgadījās transā uzrakstīt "Dāmu pareģi" un izdot to zem sava īstā vārda, kļūstot par atzītu rakstnieci. Taču līdz ar slavu nāk arī pienākumi (with great power comes great responsibility - Spiderman), un viņu kāds sāka vajāt. Lai no vajāšanas aizbēgtu, viņa patiešām aizbēg - uz Itāliju un mēģina tur slēpties. Tas apmēram arī viss. Klāt tam visam vēl mazliet vēsturiskas mistikas, kas grāmatu padara par tādu kā parodiju pašai par sevi, un putra gatava. Kas tad tas ir? Intelektuāla grāmata vai lubene? Kaut kur pa vidu, bet ar to reizēm man nepietiek, lai es būtu gandarīts.