Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu no beigām. Nekādas problēmas un vilšanās nebūtu radušās, ja es būtu savlaicīgi painteresējies, kas "Manhattan Transfer" ir par zvēru un kurā mežā tas mājo. Taču es tā neizdarīju. Līdz ar to, kad es Lieni pierunāju doties iepazīties ar šīm džeza mūzikas leģendām. Nezinu vienīgi, kā manām acīm paslīdēja vārds "vokālais" līdzās vārdam "džezs". Manās naivajās ilūzijās džeza kvartets - tie ir četri kārtīgi nopītēti veči, kas ar saviem instrumentiem spēj izstrādāt kaut ko tādu, ka pat ne aprakstīt nevar. Piemēram, Stenlijs Džordans uzstājas kopā ar Terji Ripdālu un vēl pāris šādiem keksiem. Taču izrādījās, ka "Manhattan Transfer" ir četrotne ne pirmā svaiguma dziedoņu, kas izpilda dažādus džeza standartus popsīgā stilā un visiem spēkiem cenšas izlikties esam moderni. Varbūt es kaut ko nesapratu, bet man viņu uzstāšanās ne ar kādu nopietnu džezu neasociējās, ātrākās dziesmas bija visai balagāniskas, bet lēnākās - tādas, ka jebkura "popmūzikas dīva" tādas regulāri izpildīt mēdz. Man kā lielam šāda stila mūzikas nevīžam bija pazīstamas tikai dažas no visām koncertā skanējušajām kompozīcijām (pirmām kārtām "Route 66", kuras izpildījums man absolūti nepatika) un jāsaka godīgi - bija totāli garlaicīgi. Abas nebūt ne jaunās dziedātājas centās pavedinoši kustēties, kas bija vienkārši pretīgi, skaņa bija kaut kāda dīvaina un gaismu noformējums bija tāds, ka pat pēc Latvijas standartiem to varētu nosaukt par tizlu. Tagad es tikai nezinu, kur īsti bija vaina - vai tajā, ka MT manā izpratnē ir pārāk popsīgi vai tādēļ, ka viņi man ir "plauktiņu par augstu".