Kazhes pierakstu burtnīca

Ceļojošie Vilburiji ir viena no visu laiku dīvainākajām supergrupām. Gadās jau visādi gadījumi, kad vienā grupā savācas izcili mūziķi no dažādām apvienībām, taču reti tie ir tādas raudzes mūziķi kā Vilburijos. Turklāt galvenā īpatnība ir tāda, ka 5 šīs grupas dalībnieki pirms (un 4 no viņiem arī pēc) tam bija savu apvienību līderi, nevis kaut kādi fona mūziķi. Džefs Linne ar stingru roku vadīja "Electric Light Orchestra", Toms Petijs dabiski, ka dziedājā iekš "Tom Petty & The Heartbreakers", Boba Dilana vārds vispār komentārus neprasa, Džordžs Harisons jau 20 gadus vadīja veiksmīgu solo karjeru, bet Rojs Orbisons vispār bija leģenda jau kopš 50-tajiem un "Pretty Woman" laikiem. Tad nu šie 5 nebūt ne zaļie vīri ņēma un ierakstīja vienu kopīgu albūmu ar kantrijīgām bugī-vugī pop dziesmām. Galvenais plates grāvējs bija ievadošais "Handle With Care", pēc kura iznākšas singla veidā Rojs Orbisons visai drīz nomira, ir ļoti melodiska un atmiņā labi paliekoša dziesma, kurā Džordžs Harisons (tās dominējošais autors) parāda, ka 80. gadu beigās viņš savu pulveri vēl nav izšāvis. Nākamā kompozīcija "Dirty World" demonstrē Bobu Dilanu daudz tīkamākā veidā, nekā esmu pie viņa pieradis - kā stilīgu, mazliet nejauku, foršu veci. "Rattled" ir agrīnā rokenrola stilā ieturēta kompozīcija, kuru es nezinu, kurš no grupas dalībniekiem dzied, izklausās, ka tas varētu būt Linne. "Last Night" ir ne sliktāks "Last Night", nekā 15 gadus vēlāk radītā "The Strokes" pēdējā nakts (izklausās pēc Petija). "You`re not alone anymore" ar garantiju dzied Rojs Orbisons, jo viņa salkani vecišķo balsi ne ar ko sajaukt nevar, un, ja viņam vienmēr būtu šāda pavadošā grupa, viņš varētu būt mūsdienās daudz respektētāks, nekā ir faktiski. "Congratulations" ir vēl viena Boba Dilana kompozīcija, šoreiz tāda nopietnāka un skumjāka. "Heading for the Light" ir otrais Harisona veikums, noteikti vājāks par "Handle with care". "Margarita", kā varētu spriest, atkal ir vēl viens Linnes veikums, bet tad Bobs Dilans piedāvā vēl vienu savu produktu - "Tweeter and the monkey man", tādu tipisku blūza stiliņā ieturētu stāstu par kaut kādu sviestu, riktīgi foršs iekačājošs gabaliņš. Un visubeidzot disks beidzas ar "End of the line", kas ir Toma Petija pieliktais punkts albūmam un kuras videoklipā ir ļoti skumjš un tukšs Roja Orbisona krēsls. Iespējams, Vilburiji nav nevienam no šiem mūziķiem karjeras augstākais punkts, taču noteikti atmiņā viņiem pašiem šis projekts ir palicis visgaišākajos toņos.