Līdzās "Broken Sword", "Syberia" tiek uzskatīta par vienu no pēdējām kādreiz tik populārā žanra adventure/quest virsotnēm. Noteikti šāds spriedums nav bez pamata - bez lielo studiju līdzdalības veidotā Kanādas-Francijas spēle bez šaubām ir viens no jaunās tūkstošgades labākajiem kvestiem (vajadzēs droši vien uzmeklēt rokā arī spēles pirmo daļu). Galvenā varone Keita Volkere ir Ņujorkas juriste, kas apsolījusies palīdzēt vecajam Hansam Voralbergam nokļūt mītiskajā Krievijas ziemeļu zemē Sibīrijā (nejaukt ar reālo Krievijas ziemeļu zemi Sibīriju), kurā dzīvo dīvainā jukālu tautiņa, kas audzē mamutus un nepazīst mūsdienu pasauli. Taču nokļūt tajā Sibīrijā nav tik vienkārši - Hansa veselības stāvoklis ir visai vājš, pārvietošanās līdzekļi ir ierobežoti, turklāt kaut kādi divi krievu bandīti visu laiku maisās varoņiem pa kājām. Patiesībā jāatzīst, ka no vecā Hansa labuma ir ļoti maz un viss darbs jāveic Keitai vienai pašai, ko viņa arī dara. Mīklas spēlē nekādi nevar nosaukt par vieglām - vienkārša bakstīšanās šeit bieži nelīdz, turklāt lielākoties ir visai plašas teritorijas, pa kurām var pārvietoties, padarot kaut kā atrašanu diezgan sarežģītu. Būtiskākākā panākumu atslēga - rūpīgi izstudēt mācītāja Aleksija grāmatu par Sibīriju, ar tās palīdzību iespējams atšifrēt daudzas mīklas, vienīgi mums ar Lieni tam pacietības bieži pietrūka. Jā, hintus nākas izmantot diezgan regulāri, turklāt ir arī gadījumi, kur bez tā iztikt ir gandrīz neiespējami. Spēles galvenais pluss - vizuāli tā ir vienkārši perfekta, ir ļoti daudzveidīgs un baudāms arī audiālais noformējums. Tomēr grafikai ir arī viena vaina - spēle izteikti sastāv no ekrāniem (salīdzinoši Broken Sword pārejas no vienas vietas uz otru realizētas daudz veiksmīgāk). Spēles ilgums - tā kā standarta kvestam, kopumā diezgan paliels. Principā "Syberia II" ir kvests "na ļubiteļa" - atšķirībā no mainstream auditorijai paredzētā "Broken Sword" šī spēle kuram katram varētu nepatikt, action šeit aizstāts ar piņķerīgām mīklām, humors - ar ļoti māksliniecisku noformējumu.