Kazhes pierakstu burtnīca

Manam iecienītākajam "kvestu" žanram nudien aizvadītā desmitgade nav bijusi sevišķi laba - kādreiz viens no populārākajiem spēļu veidiem tagad atrodas kaut kur dziļā dibenplānā un diezgan drošs šķiet apgalvojums, ka visi šī žanra šedevri jau ir radīti.

Pagāja apmēram trīs mēneši kopš sāku spēlēt "Sam and Max" pirmo sezonu, līdz tiku līdz tās noslēgumam. It kā tur ir tikai sešas "sērijas", bet katra nākamā prasīja vairāk laika. Ne tādā ziņā, ka tā būtu grūtāk, bet tādā, ka apnika.

Redz, kā - jau otrais latviešu kvests (vai vismaz kvestam līdzīga spēle), kas šogad nācis saulītē. Pēc neatkarīgā GameLV izlaista arī Demakovas un Gaismas pils projekta lolotā "Uzcel gaismas pili".

Pēc GameLV spēlēšanas nevaru nepateikt lielu Paldies šīs spēles izstrādātājiem - Jānim Kovaļevskim, Artūram Grebstelim, Atim Grīnbergam un Tomam Mikam. Viņi ir patiešām lieliski pastrādājuši un kā nekomerciāls pašveidots datorspēles produkts GameLV man patiešām kļuva par īstu atklāsmi.

"Monkey Island" sāgas pēdējai spēlei daudzi (pamatoti) pārdod pāreju no smukas zīmētas animācijas uz nesmuku datorgrafiku, tomēr vai tikai grafikas dēļ spēle būtu nosaucama par bezvērtīgu? Nebūt nē! Šajā stāstā sižets ir sekojošs: Gajbrašs un Elēna aizbēg no sliktajiem pirātiem un nonāk savā Mīlī salā, kurā izrādās, ka Elēna ir pasludināta par mirušu un zaudējusi savu gubernatores statusu, viņu mājai draud nojaukšana un vispār mēslu ir visnotaļ daudz. Protams, visās padarīšanās ir iesaistīts arī bēdīgi slavenais zombiju pirāts Le Čaks, kas joprojām plāno apprecēt Elēnu (lai gan viņa jau ir precējusies ar Gajbrašu). Lai saglābtu situāciju uz salas un visā reģionā, kurā sācis savu uzvaras gājienu Ozijs Mandrils, austrāliešu miljonārs, kas necieš pirātus un mēģina viņus pārvērst par normāliem patērētāju sabiedrības biedriem, Gajbrašam nākas darīt visu ko - gan uzvarēt apvainojumu laušanās sacensībās, gan atrast bankas aplaupītāju bez deguna Pītu, kas baidās no pīlēm, gan apgūt pērtiķu cīņas (Monkey Kombat), gan vairākas reizes ar dažādiem priekšmetiem sist pa galvu nabaga hermitam Hermanam, kas izrādās nav nekāds hermits. Vispār nevaru nepateikt vienu lietu - šī spēle ir šausmīgi sarežģīta un daudzas lietas bez walkthrough manuprāt vispār nav iespējams iedomāties, kā realizēt, bet tas jau ir ok, jo tas ir Monkey Island. Iepriekšējo spēļu humors nekur nav pazudis, lai gan tas nav tik ass, kā bija iepriekš, brīžiem nokrītot līdz Broken Sword līmenim (kas gan arī pats par sevi nav slikts). Kā zināms, pati ideja šajā spēlēs ir mazliet savādāka nekā Broken Swordā - kas savā būtībā ir drīzāk Tomb Raider stila spēle, šitas ir tieši tipisks kvests, kurā mīklas ir sarežģītas, bet ne pārāk loģiskas. Klasiska spēle, lai gan ne izcila.

Šo geimu es biju jau vienreiz izspēlējis pirms dažiem gadiem, bet gribējās apskatīties, kāds tas man šķitīs tagad. "Smoking Mirror" sižets ir sekojošs: Stopards un Niko dodas Parīzē pie kaut kāda profesora, lai aprunātos ar to par kaut kādu noslēpumainu akmeni (kurš gan viņiem nav līdzi). Izrādās, ka pats profesors mājās nav, bet kaut kādi milzīgi viņa algoti latīņamerikāņi nolaupa Niko un atstāj Džordžu sasietu degošā mājā, kur vēl papildus ir palaists indīgs zirneklis. Džordžam izdodas atbrīvoties un tad nu šis ķeras pie Niko meklēšanas. Pa ceļam viņš satiek savu konkurentu uz viņas sirdi Andrē Lobino, mazliet izdemolē vienu mākslas galeriju un noskaidro, ka viņa ceļš ved uz Marseļas ostas dokiem. Tur viņam izdodas pirmo reizi pievarēt vienu no latinosiem (vai arī latinoss ir tikai viens, nav patiesībā svarīgi) un atbrīvot Niko. Izrādās, ka bandīti un viņu vadītājs Karzāks kaut ko meklē Latiņamerikā, kur būs vislabāk redzams gaidāmais Saules aptumsums. Viņu plāns, kā atklājas, ir atdzīvināt (atbrīvot) vienu maksimāli pretīgu acteku dievību, ko sauc Teckatlipoka. Protams, kad beigās viņiem tas izdodas, izrādās, ka Teckatlipoka ir no tiem radījumiem, kas savus atbrīvotājus uzreiz nogalina. Tikām Džordžam un Niko ir jāatrod vēl divi akmeņi, kas nepieciešami, lai šo dievību uz mūžīgiem laikiem noslēgtu burvju spogulī. Vienu no tiem Džordžs atrod vienā salā, kur kādreiz mitinājies kāds leģendārs (ne pārāk) pirāts, bet otru Niko - Britu muzejā, no kurienes tas gan tiek nozagts, pirms to ir paspējusi izdarīt viņa. Vēl no ievērojamākajiem personāžiem pieminama Hendersonu ģimene, kuru Džordžs sastop latinosu zemē, ieslodzīts folkmūziķis, seksa apsēsts ģenerālis un viņa valdonīgā mamma La Presidenta. Runājot par grafiku, tā šoreiz man īpaši skaista nešķita, bet ar to jau varēja rēķināties 1997. gada spēles sakarā. Runājot par spēles sarežģītību, pirmās apmēram 2/3 visu varēja saprast (daļēji gan tālab, ka atcerējos, kas kur bija jādara), bet pēc tam spēle kļuva diezgan sarežģīta, it īpaši tas attiecas uz garo loģikas mīklu, kuru gandrīz pašās beigās risina Džordžs. Jā, arī šeit pāris vietās jāizmanto kastes. Man principā nepatīk, ka kustībai šeit nevar izmantot taustiņus (ir tikai point&click, kur varoņa pārvietošanās ir ļoti ierobežota. Spēle kvalitatīva, bet nekas izcils.

Vispirms mazliet jāpažēlojas. Mans dators, kā izrādās, ir patiešām nožēlojams - spēle uz tā dramatiski bremzēja un skaidri varēja izjust nepieciešamību pēc papildu operatīvās atmiņas. Lai arī pretēji NR apgalvojumiem, es uzskatu, ka ikdienas lietošanai Windows datoram ar 512Mb RAM pilnībā pietiek, modernās datorspēles patiešām prasa vairāk. Taču vismaz tuvākajā laikā neesmu noskaņots tērēties šajā virzienā, līdz ar to nekādus mega krutos geimus uz kompja likt nevarēšu. Tiesa, tā kā labi kvesti mūsdienās ir izteikt retums, nez vai šajā sakarā būtu vērts satraukties.

Cik liels kvestu cienītājs lai arī es nebūtu un cik ļoti Liene lai arī nebūtu pacietīga un uzstājīga, šo spēli mēs līdz beigām neizgājām, par spīti tam, ka diezgan daudz nācās izmantot norādījumus, kā to spēlēt. Pirmajā brīdī šķiet, ka "Journey" varētu būt lieliska spēle - piedzīvojumu gabals, kas balstīts uz Žila Verna "Ceļojuma uz Zemes centru", kur gaidāmas dažādas saistošas vides un interesantas mīklas. Diemžēl spēlei defektu ir vairāk nekā Microsoft Windows blusu. Pirmkārt, sižets ir vairāk nekā saraustīts un par personāžiem domāts ir ļoti maz - Arianna, galvenā varone, nav vispār nekāda, vienīgais, kas par viņu ir zināms, ka viņa ir fotogrāfe, ko viņa regulāri atgādina. Pārējie personāži ir vēl daudz bezpersoniskāki. Programmētāji arī vietām ir makten pacentušies - pārvietošanās starp ekrāniem ir totāls pain in the ass, ka no vienas vietas nokļūt citā brīžiem ir gandrīz neiespējami tikai tādēļ, ka ļoti daudz kas gļučī. Norādes, kā ko šajā spēlē izdarīt, praktiski neparādās un mīklu risināšana sanāk vairāk bakstīšanās uz dullo, nekā sakarīga domāšana. Tas, ka galvenā varone mēdz kļūdas pēc iziet cauri kādai sienai, ka nepareizā secībā pacelti divi priekšmeti var novest pie tā, ka spēlē nevar tikt tālāk, jo kāds personāžs ar tevi atsakās runāt utt. vēl jo vairāk liek apšaubīt spēles veidotāju godaprātu. Līdz ar to mums pietika pacietības kopā ar Ariannu nokļūt pazemē, tur atrast pilsētu un aizlidot ar gaisa balonu pie Milžiem, bet tālāk spēlēt vienkārši piegriezās. Pats tu neko vai nu nespēj izdomāt vai arī baidies, ka tas novedīs pie kļūdas spēlē, dialogi ir tikpat interesanti kā multfilmās auditorijai vecumā līdz 10 gadiem, bet vietumis smukos skatus sabojā tizlie personāži. Nekādi nevienam neiesaku šo kvestu jebkad spēlēt!

Līdzās "Broken Sword", "Syberia" tiek uzskatīta par vienu no pēdējām kādreiz tik populārā žanra adventure/quest virsotnēm. Noteikti šāds spriedums nav bez pamata - bez lielo studiju līdzdalības veidotā Kanādas-Francijas spēle bez šaubām ir viens no jaunās tūkstošgades labākajiem kvestiem (vajadzēs droši vien uzmeklēt rokā arī spēles pirmo daļu). Galvenā varone Keita Volkere ir Ņujorkas juriste, kas apsolījusies palīdzēt vecajam Hansam Voralbergam nokļūt mītiskajā Krievijas ziemeļu zemē Sibīrijā (nejaukt ar reālo Krievijas ziemeļu zemi Sibīriju), kurā dzīvo dīvainā jukālu tautiņa, kas audzē mamutus un nepazīst mūsdienu pasauli. Taču nokļūt tajā Sibīrijā nav tik vienkārši - Hansa veselības stāvoklis ir visai vājš, pārvietošanās līdzekļi ir ierobežoti, turklāt kaut kādi divi krievu bandīti visu laiku maisās varoņiem pa kājām. Patiesībā jāatzīst, ka no vecā Hansa labuma ir ļoti maz un viss darbs jāveic Keitai vienai pašai, ko viņa arī dara. Mīklas spēlē nekādi nevar nosaukt par vieglām - vienkārša bakstīšanās šeit bieži nelīdz, turklāt lielākoties ir visai plašas teritorijas, pa kurām var pārvietoties, padarot kaut kā atrašanu diezgan sarežģītu. Būtiskākākā panākumu atslēga - rūpīgi izstudēt mācītāja Aleksija grāmatu par Sibīriju, ar tās palīdzību iespējams atšifrēt daudzas mīklas, vienīgi mums ar Lieni tam pacietības bieži pietrūka. Jā, hintus nākas izmantot diezgan regulāri, turklāt ir arī gadījumi, kur bez tā iztikt ir gandrīz neiespējami. Spēles galvenais pluss - vizuāli tā ir vienkārši perfekta, ir ļoti daudzveidīgs un baudāms arī audiālais noformējums. Tomēr grafikai ir arī viena vaina - spēle izteikti sastāv no ekrāniem (salīdzinoši Broken Sword pārejas no vienas vietas uz otru realizētas daudz veiksmīgāk). Spēles ilgums - tā kā standarta kvestam, kopumā diezgan paliels. Principā "Syberia II" ir kvests "na ļubiteļa" - atšķirībā no mainstream auditorijai paredzētā "Broken Sword" šī spēle kuram katram varētu nepatikt, action šeit aizstāts ar piņķerīgām mīklām, humors - ar ļoti māksliniecisku noformējumu.

Nez kāpēc man šķita, ka šāds ieraksts man faktoīdā jau bija, bet vai nu nebija, vai arī izdisa toreiz, kad faktoīds pirms pāris gadiem nosprāga. Eh, cik tas bija sāpīgi toreiz.

I`ve been a fan of quest games since I don`t know. Probably since I first played "Kings Quest 5", a very fine game for sure but it may seem a bit dated in the modern cyber-crazy world. And so after a long starvation with no quests at all I decided to give a try to a relatively new Russian quest. Although Russia may be far from the most progressive country in the world no one can deny that it has lots of potential in the area of programming and in the past I`ve enjoyed some of their quests - games like "Bratya Piloti", "Shtirlic", "Petjka" and other stand up proudly even in the presence of "LucasArts" or "Sierra Games". Sadly "The Revolutionary Quest" fails to deliver much joy into my life. First, the graphics are a bit plain and fail to convince me that 3D quests are bettern than those in 2D. But I`m not the kind of fellow to dislike a quest because of the graphics. It may be a perfectly logical decision by the makers of the game - an artistic trick so to say. What I want from a good quest is an interesting story. Although "The Revolutionary Quest" promised to have one it delivered very little of its potential. A modern student Vanya is sucked into the year 1917 while preparing to an exam on the October revolution. What he has to do is saving Vladimir Lenin from his enemies and help the Revolution to start. This would in theory provide a background for a perfectly funny partly historical game (similar to that of "Shtirlic" or "Day of the Tentacle"). But it doesn`t turn out to be that. There`s very little possibility for the player to decide for Vanya what he hero can do - there`s never a big number of screens where to go, you can`t pick up an object earlier than you`ve used the previous one - therefore the games becomes too simple for a quester like myself. Humour is present in the game but it isn`t particulary funny. So all we have is a simple game with plain graphics.