Ides of March

Torntons Vailders līdz nesenam laikam man bija gluži svešs putns. Uzvārds, protams, dzirdēts, bet neko no viņa darbiem lasījis nebiju. Kā izrādās, šis formāli 20. gadsimta pusei piederošais rakstnieks savas 78 gadus ilgās dzīves laikā bija paspējis uzrakstīt vien 7 romānus, kas gan, protams, nav neko brīnumaini, ievērojot to, ka pamatā viņš ir pazīstams kā dramaturgs. "Marta īdas" hronoloģiski ir viņa piektais darbs un es pagaidām nespēju noteikt, vai tas viņam skaitās viens no labākajiem - vai otrādi. Slavenākais viņa romāns neapšaubāmi ir "Svētā Ludviķa tilts", bet vismaz savā grāmatu krājumā līdz šim tādu atrast neesmu spējis, līdz ar to tieši "Marta īdas" ir mūsu pazīšanās sākums. Tas ir atkal jau kārtējais romāns vēstulēs. Šīs vēstules raksta virkne vairāk vai mazāk vēsturisku personāžu, kas dzīvojuši Cēzara laikmetā Romā un tās teritorijās. Apskatītie notikumi - Cēzara dzīves pēdējie gadi, kaut kādas intrigas ap viņu, Cēzara dzīves panīkums, attiecības ar dzejniekiem, Kleopatru un galvenokārt - Cēzara iekšējās pārdomas. Līdz ar to nav brīnums, ka vairumu vēstuļu raksta pats Cēzars, apcerot dažādus savas pasaules trūkumus un dažādus trūkumus sevī. Pats Cēzars Vailderam padevies pat ļoti simpātisks, tāds gudrs, sirms vecis, kas gan mazliet dumjš palicis savas kaisles dēļ, kas apzinās to, cik daudz viņa impērijā ir mīnusu, tomēr zina, ka reti kurš varētu tajā valdīt labāk par viņu, vīrietis, kas šaubās par jebkādu dievu eksisteni utt. Pāris citāti romānā ir patiešām kolosāli - piemēram, Cēzara apgalvojums, ka ja viņš nebūtu Cēzars, viņš kļūtu par Cēzara slepkavu. Augstāko aprindu intrigas man gan īpaši interesantas nešķiet, daļa no vēstulēm man šķiet visai garlaicīgas, taču kopumā šajā romānā var just ģēnija dzirksti, vienīgi tā patiešām ir dzirksts un nevis spoži apgaismots viss romāns.
2006-09-09
7.0
comments powered by Disqus