Closing Time

Turpinu savu ekskursiju rok/popmūzikas klasikā un šoreiz apstājos pie Toma Veitsa debijas albūma. Šis vairāk nekā klasiskais amerikāņu dziesminieks ir viens no retajiem mūziķiem, kuriem par spīti karjeras ilgumam praktiski nav mūzikas epizožu, kuras vajadzētu nožēlot un uzskatīt par viennozīmīgām neveiksmēm. Tomēr 1973. gadā viņam vēl nekā, ko nožēlot nebūtu pat tad, ja vēlāk viņš uzaudzētu garus matus un spēlētu sintīpopu, jo tolaik šim vecišķās balss īpašniekam bija nieka 24 gadi un visas durvis uz komerciālo paradīzi bija vaļā (lai gan, protams, Veitss nekad diez ko komerciāls nekļuva). "Closing Time" ir 12 stāsti pie bāra letes, vai ne pie bāras letes, bet ar cilvēkiem, kas varētu atrasties pie bāra letes. Galvenokārt šie stāsti ir saistīti ar nostalģiju, klusām cerībām un neizteiktiem sapņiem. Pirmā melodija, kas piesaista manu uzmanību (hronoloģiski no diska sākuma ejot) ir "I Hope I don`t fall in love with you", klusa akustiska dziesmiņa par cilvēku, kas cer, ka viņš neiemīlēsies sievietē pie blakus galdiņa. Vēl viena skaista dziesma ir "Old Shoes (and Picture Postcards)", kurā jūtamas kantrī mūzikas noskaņas, tās galvenais varonis atvadās no savas draudzenes pavisam, viņu pametot. Tomēr diska virsotne neapšaubāmi ir ļoti izjustā "Martha", kuras galvenais varonis zvana savai jaunības dienu mīlestībai, kuru 40 gadus nav redzējis. Pārsteidzošākais ir tas, ka Toms Veitss patiešām izklausās pēc tāda 60-70 gadus veca Toma Frosta un nevis pēc čalīša gandrīz manā vecumā. Turpinot pavisam romantisko tematiku, nākamā kompozīcija ir "Rosie", ko es tiešām varu iztēloties skanam kādā bārā kaut kur Amerikas vidienē paša Toma Veitsa pie klavierēm sēdoša izpildījumā. Diskā ir tikai viena vienīga optimistiska dziesma "Ice Cream Man", tāds kārtīgs svings par sieviešu mīluli - saldējuma pārdevēju. Visubeidzot noslēdzas disks ar instrumentālo "Closing Time", kad pienācis laiks bāru taisīt ciet un dažādajiem vairāk vai mazāk sērīgajiem personāžiem izklīst pa savām dzīvēm, lai nākamajā dienā nonāktu atkal turpat, kur viņi bijuši tagad. Kopumā varu teikt, ka no Veitsa noteikti lielā mērā ir ietekmējies niks Keivs, tikai Toma mūzika (vismaz agrīnā) ir daudz mierīgāka un "atslābinātāka", nekā Keivam. Vispār man - ļoti patīk.
2006-09-18
8.5
comments powered by Disqus