Highway 61 Revisited

Nu es vairs kaut ko nesaprotu nemaz nemaz. Kā tas vispār ir iespējams, ka vēl pirms mazāk nekā nedēļas es uzskatīju, ka Bobs Dilans - tā nav mūzika, kas radīta man? Vēl tik nesen es nespēju noklausīties nevienu viņa albūmu pilnā garumā, bet tagad es tos labprāt klausos 5, 6, 7 reizes no vietas un nemaz nejūtos nogarlaikojies? Kā man izdevās iepriekš tik sistemātiski nespēt atrast viņā nekādu šarmu? Vienīgais iespējamais skaidrojums - katru reizi, kad klausījos Dilanu, es sāku ar "Blonde on Blonde", kas man ik reizi nepatika un kā dēļ es vienmēr padevos. Rītdien, kad klausīšos "Blondo albūmu", varēšu pārbaudīt šīs teorijas pareizumu. Tikmēr "Highway 61 Revisited" ir kolosāls ieraksts. Tajā Dilans arvien vairāk attālinās no tipiskā folkmūzikas veča imidža, tagad jau grupas skanējums ir patiešām pilns un bagātīgs un lielā mērā tas ir izšķirošais, kas paceļ šo ierakstu manās acīs augstāk par tiem, kas nāca pirms tā. Galvenais diska grāvējs, protams, ir "Like a Rolling Stone", dziesma, kas patiešām kā ripojošs akmens atgriežas atkal un atkal un kurā Dilans pat izklausās pēc diezgan spēcīgas balss īpašnieka. Taču gandrīz visas pārējās dziesmas tikai par nedaudz atpaliek no ripojošā akmens uzņemtā tempa un reizēm to pat apsteidz. "Tombstone Blues" varbūt patiešām ir tikai blūzs un tomēr tas ir pamatīgs rāviens uz priekšu salīdzinoši ar paša Dilana agrīnākiem blūziem "Mama`s in the factory, she ain`t got no shoes; daddy`s in the alley, he`s looking for food; I am in the kitchen with the tomstone blues". Vēl te ir dusmīgā (nosacīti) balāde, kas pret kaut ko protestē, "Ballad of A Thin Man", burvīgā romantiskā "Queen Jane Approximately" ("Won`t you come see mee, Queen Jane" - kolosāli rezonējošs piedziedājums!). Dīvainām skaņām bagātināta ir albūma tituldziesma, kas stāsta piecus dažādus stāstus, kurus risina 61. šoseja. Tikām "Just like Tom Thumb`s Blues" ir ideāla atmosfēriska dziesma, ko klausīties tumsā automobīlī. Nu un "Desolation Row" ir vairāk nekā 12 minūtes gara dziesma par sabiedrības padibenēm. Kopumā - pagaidām labākais Dilana albūms, ko man ir nācies dzirdēt.
2006-10-17
8.5
comments powered by Disqus