Kazhes pierakstu burtnīca

Fū, es tomēr neesmu pilnīgi sajucis prātā! Lai gan manī ir attīstījusies tolerance pret Roberta Cimermana mūziku un arī "Blonde on Blonde" man patīk labāk nekā iepriekš, par radikālu ši albūma cienītāju es pagaidām neesmu pārvērties. Protams, atskatoties uz sevi pirms kāda gada, ir lietas, kas man nešķiet skaidras, piemēram, kāpēc man iepriekš nepatika "Rainy Day Woman Nos. 12&35". Šī dziesma, protams, ir mazliet savdabīga. Pirmkārt, ar rindām, kur cilvēkus visdažādākajās situācijās "stouno", turklāt nav skaidrs, vai tas nozīmē, ka tevi "nonarkos", vai ka tevi nomētās ar akmeņiem. Atšķirība diezgan būtiska, ne? Dziesma izklausās, ka tikusi ierakstīta vairāk nekā nenopietnā atmosfērā, ievērojot to, ka pāris reizes Bobs tās laikā gandrīz nevar padziedāt, jo viņam uznāk smiekli (un tā nav demo, bet oficiālā versija!). Albūmā ir vēl vairākas dziesmas, pret kurām mana atteiksme ir izteikti pozitīva, piemēram, "Visions of Johanna", kas gan ilgst septiņas ar pusi minūtes, bet nemaz nav par garu. Vēl man labi ir zināma "Just Like A Woman", kas pati par sevi ir ļoti laba dziesma, bet man ir mazliet apnikusi. Vispār nezinu, kas tieši šajā diskā man nepatīk, varbūt tas, ka tas ir tik garš - 70 minūtes. Varbūt tāpēc, ka Dilans "blondajā" diskā kļuvis pārāk nopietns un "Rainy day woman" ir drīzāk izņēmums, nekā princips.Bet varbūt tur ir kaut kāda cita lieta, īsti nevaru pateikt, bet šo disku es noteikti sev līdzi uz neapdzīvotu salu neņemtu.