Kazhes pierakstu burtnīca

(lasīšanas valoda - angļu). Nezinu, vai Maikls Kraitons būtu no tiem rakstniekiem, kuri būtu pelnījuši "otro iespēju". Andromedas celmu es atzinu par ne pārāk labu esam, tomēr sagadījās tā, ka tā nebija pēdējā reize, kad mēģināju lasīt šo autoru. Protams, galvenais iemesls tam, ka es izlasīju "A Case of Need", bija vienkārša nespēja mājās ātri atrast kaut ko interesantāku, ko paņemt lasīšanai pa ceļam uz darbu. Tomēr faktiski es arī nenožēloju, ka to izlasīju. Protams, Maikls Kraitons ir bestselleru autors. Grūti atrast tipiskāku nekā viņš šī žanra pārstāvi, tomēr bestselleriem parasti ir viena pozitīva iezīme - tie ir salīdzinoši vienkārši lasāmi (tiesa - ne vienmēr, Sola Belova piemērs apliecina, ka iespējams arī pretājais variants). Tomēr, kā lai arī nebūtu, es šo grāmatu izlasīju un varu mazliet padalīties iespaidos. Pirmkārt, tas ir detektīvs par mediķiem, kura galvenais varonis izmeklē, kas uztaisīja abortu un tā rezultātā nogalināja ietekmīgā ārsta JD Rendela meitu Karenu. Kā jau to varētu gaidīt, šajā stāstā netrūkst negaidītu pavērsienu, kā rezultātā par vainīgo izrādās personāžs, kas iepriekš nešķita ar to saistīts (Karenas draudzene Andžela, kas bija medmāsa). Vispār galvenais varonis Džons Berijs tajā padarīšanā visā iesaistās tikai tālab, ka viņa draugs Artūrs tiek apsūdzēts aborta liktenīgā veikšanā (un tā kā Artūrs patiešām abortus praktizē, bet ASV tie vismaz tobrīd ir aizliegti, viņam draud makteni sūdi). Vispār izrādās, ka tajā amerikāņu sabiedrībā ikviena PRECĒTA sieviete diezgan regulāri ir spiesta griezties pie "abortētāja", turklāt tur netrūkst dažāda veida narkānu, vispār - jautras aprindas. Protams, grāmata nav tāda, ka es šausmīgi justu līdzi kādam Artūram vai vēl kādam citam nevainīgam apsūdzētam noziegumā, jo identificēties ar Kraitona personāžiem man ir pagrūti. Pa brīžam autors cenšas demonstrēt, ka viņš savu "mājas darbu" ir veicis labi un iepin iekšā kaut kādus garlaicīgus medicīniskus terminus. Principā tā īsti saprast, kāpēc aborti ir labi, no šīs grāmatas nevar, turklāt šāda līmeņa grāmatas parasti nav par morāli, bet ir par krekliem. Maikls Kraitons patiešām ir īstens lubu rakstnieks ar ne pārāk izsmalcinātu rakstības manieri, vienveidīgu darbu struktūru (līdzības starp "A Case of Need" un "Andromeda Strain" ir vairāk nekā izteiktas), taču atkal jau varu atkārtot, ka viņš nav slikts lubu rakstnieks. Tāpat kā var būt neslikts tīņu pops, var būt neslikta lubu literatūra. Problēmas rodas tikai tajos brīžos, kad bestsellers tiek pasludināts par mākslas šedevru (kā tas, piemēram, bija ar "Da Vinči kodu"), taču Kraitons ne uz ko tādu nepretendē un tāpēc es viņu ar akmeņiem nomētāt negrasos.