Kazhes pierakstu burtnīca

Oficiāli varu atklāt vēl vienu savu muzikālās atpalicības elementu, kuru vismaz pagaidām neizskatās, ka spēšu tuvākajā laikā pārvarēt. Proti, man nepatīk grupa "Yes". Protams, es varu mēģināt Dilanam piemēroto pieeju un atrast tās daiļrades pērles, kas arī manām cūkām būtu skaidras, bet vismaz līdz šim es tādas uzgājis neesmu. Tā, piemēram, "The Yes album" skaitās pietiekoši labs veids, kā uzsākt pazīšanos ar šo klasisko progroka grupu, kas par sevi atstājusi ievērojami lielāku piemiņu rokmūzikas vēsturē, nekā tikai ar "Owner of a lonely heart" sacerēšanu. Tomēr mani šis albūms nepārliecina - tas pārmērīgi iegriež ausīs un apziņa, ka visi grupas dalībnieki ir izcili mūziķi, mani atstāj dziļi vienaldzīgu. Sintezatora skaņas albūmu atverošajā "Yours is no disgrace" man atgādina latviešu multfilmas mūziku "Fantodroms" un tas nav kompliments. Džona Andersona balss ir stipri vien kaitinoša ar noslieci kaitēt ausīm. Man nav iebildumu pret dziedātājiem ar specifiskām balsīm - piemēram, Tomu Veitsu es uzskatu par ģeniālu dziedātāju, arī Dilans ir klausāms, man patīk Leonards Koens, vispār es neuzskatu, ka ir jābūt Berijam Manilovam, lai varētu būt labs dziedātājs, bet Jons Andersons manā izpratnē ir pārāk griezīgs. Principā vienīgā kompozīcija, kas nemaz man netraucē ar savu eksistenci, ir instrumentālā "The Clap", kur Stīvs Hovs demonstrē savu māku rīkoties ar akustisko ģitāru. Sajūsmā par šo skaņdarbu es gan tāpat neesmu, jo nekā izņemot Hova izrādīšanās tajā nav, bet vismaz Andersons tās laikā tur ciet savu baiso muti. Tikām klasiskais "I`ve seen all good people" varbūt būtu normāla dziesma, ja ne Andersons. Vispār grūti iedomāties dziedātāju, kas man šķistu vairāk nepatīkams. Sorry, bet Šeins Makgovans man šķiet baudāmāks. Un Džonijs Rotens. Un Džastins Timberleiks.