The Village Green Preservation Society

"Ciematu zaļuma saglabāšanas sabiedrība" pēc vairuma kritiķu atzinuma ir viens no labākajiem šīs lieliskās britu invāzijas grupas albūmiem, un man nebūtu pamata šiem kritiķiem neticēt. Tomēr manā sirdī "Village Green" ieņem stipri mazāku vietu nekā grupas nākošais albūms - "Arthur of decline and fall of the British Empire". Pie vainas te varētu būt šī albūma plānākais un mazāk interesantais skanējums, kā arī tik mazāk viendabīga dziesmu kvalitāte. Ievadošais "Village Green Preservation Society" ir lieliska augšupaceļoša dziesma, kas liek cerēt uz kaut ko "Artūram" līdzināties spējīgu. Nē, es mainu savu nostādni - šis albūms vienkārši manā izpratnē ir bišķi pārāk optimistisks un tajā pietrūkst smagāku nošu (tādu kā "Yes Sir, No Sir"). Šeit vairāk parādās akustiskā ģitāra, mazāk elektriskā - dziesmas ir mazāk dusmīgas. Kas gan ir izteikts The Kinks tā perioda pluss - viņi allaž ir pieturējās principam neļaut vienai dziesmai pārāk ievilkties. Tikai divas no albūma dziesmām ir ilgākas par 3 minūtēm, līdz ar to arī mazāk interesantās kompozīcijas nerada problēmas ar sevis izturēšanu. "Animal Farm" ir burvīga dziesma, kurai nav nekādas saistības ar Orvela drūmo pasaku, bet tā ir patiešām dziesma par dzīvnieku fermu ar kolosālu piedziedājumu. Vēl viena satriecoša dziesma ir "Village Green", kurā Rejs Deivids apcer lauku dzīves skaistumu. Salīdzinoši ar "Artūru" šis albūms izklausās ievērojami "senāks", ierakstīts patiešām tālā pagātnē, tajā jūtams daudz vairāk sešdesmito gadu gara, un vispār es sāku saprast, kāpēc šis albūms ir relatīvi vienveidīgs - tas tomēr ir lirisks vēstījums par lauku burvību un būtu dīvaini, ja šajos laukos parādītos kaut kādas panciskas noskaņas. Pilnīgi kreizī ir dziesma "Phenomenal Cat", kas izklausās mazliet pēc Sida Bareta laikmeta Pink Floyd tikai ar mazāku šizofrēnijas pieskaņu. "All Of My Friends Were There" tikām izklausās tā, it kā no tā savu manieri būtu noskatījušies arī manā skatījumā ģeniālie "Sparks". Vienīgā īsti tumšā dziesma šajā albūmā ir "Wicked Annabella", stāsts par ciemata raganu. Disks noslēdzas ar "People Take Pictures of Each Other", kas patiesībā ļoti skaidri raksturo vienu no fotogrāfijas pamatprincipiem: "People take pictures of each other, Just to prove that they really existed", un turpinot to ar
"You can`t picture love that you took from me,
When we were young and the world was free.
Pictures of things as they used to be,
Don`t show me no more, please."
Lai arī es vēl reiz atkārtoju, "Artūrs" ir manā skatījumā labāks albūms, tas nekādi nenozīmē, ka man būtu kādi nopietni iebildumi pret "Village Green Preservation Society". Tad jau pēc tā, ka man labāk patīk "Abbey Road" varētu teikt, ka "White Album" es nevienam neieteiktu klausīties. Tātad: es ikvienam iesaku klausīties 60-to gadu Kinkus, vienu no sava laikmeta jaukākajām, interesantākajām, oriģinālākajām un nepelnīti nepopulārākajām grupām.
2006-11-07
8.5
comments powered by Disqus