Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: vācu) Šis ir pirmais Maksa Friša romāns, kas tapis uzrakstīts, kad viņam bija apmēram tikpat gadu, cik man tagad. Un jāatzīst, ka pretēji savām prognozēm, es nejūtos nemaz tik ļoti pazemots, kā varētu. Tomēr jāatzīst, ka literatūrā ne visi ģēniji tā kā sportā savus lielākos panākumus gūst vēl gandrīz pusaudža vecumā. Jirgs Reinhārts ir stāsts par kādu jaunu vīrieti, kas sākumā gandrīz tiek no baroneses pavedināts, bet tad "satusē" ar vienu jaunu meiteni, tad viņš aizbrauc, viņai piemetas kaut kāda kaite, no kuras viņa nonāk komā, viņš atgriežas un izpilda viņai eitanāziju. Tieši šis nobeigums ir vienīgais elements, kas manās acīs paceļ šo Friša darbu pāri "sviesta" līmenim, kas citādi šajā grāmatā ir diezgan augsts, romāns līdz tam ir vairāk vai mazāk tradicionāls, prognozējams, nedrošu roku rakstīts, nē, protams, var nojaust, ka Makss Frišs nav gluži trešās šķiras rakstnieks, bet viņa talants, šo grāmatu rakstot, vēl nebija noslīpēts, nebija tur kaut kā tāda, kas viņu vēlāk padarīja par sava laikmeta Kafku. Tas ir tā - lasīt to, protams, var, tāpat kā pēc analoģijas var klausīties arī visus agrīnos bītlu albūmus, taču tā saturiskā puse ir diezgan blāva un pārējas puses arī nav diži spožākas.