Please Please Me

Sāku kārtējo "projektu". Šoreiz tas būs - iespēju robežās noformulēt savu attieksmi pret fabulozo četrinieku no Liverpūles, hronoloģiski izejot cauri viņu attīstībai no Hamburgas pagrabu grupas (gandrīz) līdz "Let it Be". Tā kā materiāls man jau ir vairāk nekā labi zināms, tad prognozēju, ka ierakstu skaits faktoīdā šeit augs straujāk, nekā, piemēram, Boba Dilana gadījumā, kad man albūmos iepriekš zināmas bija tikai nedaudzas pazīstamākās dziesmas.
Iedomāsimies, ka patlaban ir 1963. gads. Rokenrols skaitās gandrīz miris, čartos dominē dažādi salkanie briesmoņi un ģitāru mūzika ir norietējusi. Kaut kur Amerikā ir parādījies Bobs Dilans, kas grasās apgriezt pasauli otrādi, parādot, ka popmūzika var būt arī kaut kas vairāk nekā spiedzošu meiteņu pavešanas instruments. Kaut kur citur Amerikā mitinās Beach Boys, kas gan pagaidām dzied tikai par mašīnām, sērfošanu un meitenēm un ne par kādām revolūcijām nedomā.
Un tad uz skatuves parādās četri mataini čaļi - Pols, Džons, Džordžs un Ringo. Patiesībā viņi neko tik unikālu un nepieredzētu nepiedāvā. "Please Please Me" ir sava laikmeta produkts un no šī zīmoga tas atbrīvoties nespēj - tas ir "simplistic" rokenrols, caurvīts ar skumjākām dziesmiņām par mīlestību, pārsātināts ar salkaniem tekstiem un pusaudžu enerģiju. Tomēr albūmā ir arī vairākas dziesmas, kas neļauj to uzreiz norakstīt kā vēsturisku kuriozu. "I Saw her standing there" varbūt nav neko izsmalcināta kompozīcija, bet tā ir viena no manām mīļākajām agrīnajām Bītlu dziesmām, turklāt Lienei arī bija 17, kad mēs iepazināmies. Vēl te ir atrodama dziesma "Please Please Me", kas manā izpratnē ir pirmā aizdomīgā satura kompozīcija bītlu krājumā. To taču varētu iztulkot arī kā "Lūdzu, apmierini mani", vismaz, ja gribas tā domāt. Un vēl "Twist and Shout", kas gan nav bītlu oriģināla kompozīcija, bet kavers, taču tajā ir tik daudz enerģijas, cik daudziem mūsdienu smagajiem rokeriem pat sapņos nevarētu rādīties. No pārējām dziesmām salīdzinoši ievērojamākās ir "Misery", Ringo iedziedātā "Boys" un, protams, dziesma ar primitīvāko tekstu EVER - "Love me do". Vispār es negribētu teikt, ka šo albūmu es gribētu klausīties diez in ko regulāri, lai arī es saprotu, ka pēc 1963. gada standartiem "Please please me" bija izcils ieraksts un lai arī neviena dziesma tajā nav tāda, ka man obligāti gribētos tai pārlekt pāri, tomēr tomēr - nē, šis nav albūms, bez kura cilvēka disku kolekcija nebūtu pilna. Jā, hiti ir lieliski, jā - pārējās dziesmas nav sliktas, bet manā izpratnē tomēr pārāk daudz tur ir salkano puņķainās mīlestības dziesmiņu un pārāk vienveidīgs ir tas agrīnais rokenrols, lai tajā varētu saskatīt kādu pārmērīgu "timeless" skaistumu.
2006-11-08
7.0
comments powered by Disqus