Kazhes pierakstu burtnīca

Trīs dienu mini maratonā mēs piebeidzām Indiana Džonsas sāgu. Neteikšu, ka tas būtu īpaši sarežģīti, ievērojot to, ka tās tomēr ir tikai 3 divstundu filmas. Nobeigumā gan sanāk, ka skatījāmies triloģijas otro daļu, tomēr ievērojot to, ka izņemot kopīgu galveno varoni un filmas atmosfēru, nekā cita vienojoša šajā sāgā nav, nedomāju, ka šādā veidā mēs pieļāvām kādas kļūdas. Protams, varētu būt, ka pirmā daļa bija jāskatās kā pirmā, tomēr tā bija "revolucionāra", bet pārējās tikai atkārtojošas, bet no otras puses - kāpēc gan tā būtu jādara? "Temple of Doom" ir vienīgā salīdzinoši atšķirīgā filma triloģijā - tajā neparādās ne viens vienīgs nacists (pat ne kaut kur fonā kā statists, kuru Džonss nogalina ar vienu pātagas cirtienu). Vēl viena iezīme - šoreiz Indianam nav galvenā pretinieka, ar kuru viņš cīnās visas filmas garumā. Viss sākas ar to, ka Indiana ir kaut kur Šanhajā, kur viņš neveiksmīgi mēģina nokārtot darījumu ar kaut kādu aziātu bandītu (tā, lai vismaz filmas sākumā viņš vienu reizi tiktu apčakarēts), toties viņš veiksmīgi aizbēg no sliktajiem, pie reizes savācot tā bandīta draudzeni - aktrisi un dziedātāju Villiju. Līdzi viņam dodas arī viens ķīniešu sīkais ar iesauku Short Round, kuru Indiana kaut kad savācis no ielas. Viņi bēg ar bandīta lidmašīnu, taču izrādās, ka piloti arī ir sliktie, kas ņem un savācot izpletņus lidmašīnu pamet. Tā kā viņi ir arī atlējuši degvielu un Indiana nav pilots, nākas no lidmašīnas lekt laukā, izmantojot gumijas laivu izpletņa vietā. Tā kā viņi piezemējas ūdenī, nekas slikts varoņiem, protams, nenotiek (atkal varētu pavīpsnāt par to, cik tas viss ir reālistiski, bet lai nu būtu), toties viņi nonāk kaut kādā noplukušā Indijas ciematā, no kura sliktais maharadža (vai kā nu viņu tur sauc) savācis burvju akmeni un pēc tam vēl nolaupījis visus bērnus, kuri tagad strādā raktuvēs. Kā izrādās, šamais maharadža patiesībā ir tikai bērns - marionete kaut kāda traka Kalī dievieti pielūdzoša priestera rokās, kuram nav lielāka prieka kā upurēt cilvēkus, izraujot viņiem sirdis. Starp citu, tas kults man atsauca atmiņā totāli sviestaino Bītlu filmu "Help!", no kuras varētu būt, ka Lukass un Kaufmans, radot šo veidojumu, šo to pārņēmuši (varbūt gan arī nē, bet tā vismaz būtu interesanta versija). Šī filma arī ir zīmīga ar to, ka tieši šeit ir tā leģendārā epizode, kad Džonss pēdējā brīdī paķer savu cepuri, riskējot pazaudēt roku (ja nemaldos, šis elements ir daudzviet ticis parodēts). Vispār man ne pārāk patīk "stulbas" filmas, bet Indiana Džonss tomēr ir stulba filma, kas man patīk. Varbūt tāpēc, ka tā ir lieliska piedzīvojumu filma, kura necenšas izlikties esam kaut kas vairāk. Visāda tur vēsturiskā informācija par kaut kādiem kultiem, kas dara to vai dara šo, tas, protams, ir baigi stilīgi, bet Spīlbergs un Lūkass lieliski saprot, ka ne jau vēsturzinātnieki grib skatīties Indiana Jones filmas, bet gan tādi vienkārši ļaudis kā tu un es. Un man patīk!