Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā Abbey Road bija jākļūst par pēdējo Bītlu albūmu, taču vēsture izdarījās savādāk un hronoloģiskajā sarakstā kā pēdējais viņu albūms skaitās "Let it Be", kas gan tika ierakstīts vēl pirms "Abbey Road". Un savā ziņā žēl, ka tā, jo iedomāties labāku grupas karjeras nobeigumu par "Abbey Road" patiesībā nemaz nav iespējams. It īpaši ievērojams tas ir albūma rašanās kontekstā: to ierakstījuši četri cilvēki, kas viens otru nevarēja ciest un nebija spējīgi ilgstoši uzturēties vienā telpā, nesākoties konfliktam. Un tomēr, tā kā viņi laikam jau zināja, ka tā ir pēdējā reize, tad Džons, Pols, Džordžs un Ringo pacentās, lai šī reize paliktu atmiņā visiem. Zināmā mērā albūms sastāv no divām absolūti pretējām pusēm - pirmajā daļā ir apkopota virkne no Bītlu visu laiku skaistākajām dziesmām, kamēr otrā puse vairāk raksturojama ar vārdu "eksperiments". Sāksim ar pirmo pusi: Lenons sāk ar vienojošo "Come Together", Harisons turpina ar dievīgo "Something", Makartnijs pārņem stafeti ar komiski briesmīgo un perfekto "Maxwell`s Silver Hammer", tas pats Makartnijs turpina ar dejojamo un nepretenciozo "Oh! Darling", tad savu vienīgo diezgan skaļo vārdu kā dziesmu autors saka Ringo un viņa bērnišķīgi kolosālais "Octopus` Garden", tad atkal pie stūres sēžas Lenons un ar "I Want You (She`s So Heavy)" piedāvā perfektu smagā roka dziesmu. Otro pusi aizsāk Harisons un optimistiskā "Here Comes The Sun", Lenons piedāvā hipnotisko "Because" un tad sākas tā saucamais "medley" (popūrijs). "You Never Give Me Your Money" pirmo minūti ir liriska balāde, tad tajā parādās kantrijīgas noskaņas, otrajā dziesmas pusē pāraugot par pavisam citādu kompozīciju. Vispār tā ir vēlīno Bītlu galvenā rakstura iezīme - ka viņi spēja būt vienlaicīgi visādi un piedāvāt pilnu emociju spektru, kaut kas tāds laikam gan nevienai citai popmūzikas grupai nav bijis pa spēkam. Bītli vienlīdz komfortabli jutās visās teritorijās un līdz ar to viņi spēja pārbīdīt praktiski visas robežas, kādas vien pastāvēja. Viņi spēja vienlaicīgi izpildīt tādas dziesmas kā "Something" un "Polythene Pam". Viena no galvenajām "Abbey Road" iezīmēm tomēr ir tajā, ka tas nu gan ir tipiskākais nekonceptuālais ieraksts, kuru var klausīties tikai un vienīgi pareizajā secībā, tā lai katrs ķieģelītis atrastos tieši tam ierādītajā vietā, tā lai pēc "Golden Slumbers" vienmēr skanētu "Carry That Weight" un pēc "Carry That Weight" - "The End". Vispār "The End" vispār ir kolosāls gadījums. Dziesma "The End", kas noslēdz pēdējo Bītlu albūmu, kurā gan nav vis triviālā stilā pateikts, ka "This is It", bet kurā visi grupas dalībnieki paspēj parādīt, uz ko viņi ir spējīgi, ieskaitot pat ļoti īsu bungu solo un vadmotīvu: "The love you take is equal to the love you make". Taču patiesībā tās nav nekādas beigas un vēl pēc brīža atskan 23 sekundes īsā "Her Majesty".
Un tagad - sensācija! Es beidzot esmu izlēmis kādam ierakstam savā faktoīdā pielikt galā perfektu desmitnieku. Un kurš gan cits rokmūzikas izpildītājs, ja ne Bītli, varētu to izpelnīties? Un kurš gan cits albūms, ja ne "Abbey Road"?