1969

Pie bagātās kundzes

7.5
Raksturojot padomju laikā tapušus mākslas darbus, gandrīz nekad neizdodas izbēgt no atrunām par to, ka nepieciešams nodalīt darba mākslinieciskumu no tā ideoloģiskās puses. Un, diemžēl, jāatzīst, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem ideoloģiskā puse diezgan pamatīgi krīt uz nerviem, turklāt - jebkāda virziena ideoloģiskā puse, būtu tā padomju dzīvesveida slavināšana, amerikāņu sapņa idealizācija, ulmaņlaiku romantisms vai politkorektuma paraugstunda. Ja ņem vērā, ka "Pie bagātās kundzes" materiālam apakšā ir pirmā latviešu sociālistiskā reālista Andreja Upīša darbi, būtu pārsteidzoši no tās gaidīt dumpinieciskus izgājienus.
2017-03-03 20:26:54
film, 1969

Spooky Two

7.5
Kad pirms kāda laiciņa rakstīju par Spooky Tooth pirmo plati, tur apgalvoju, ka ar nepacietību gaidu otrā albuma klausīšanās laiku, jo tam vajadzētu būt vēl labākam. Vai tā patiešām izrādījās? Par to - sekojošajās rindkopās.
2013-04-25 07:01:52
music, 1969

Liege and Lief

9.0
"Liege and Lief" ir daudzās ziņās īpašs Fairport Convention albums. Pirmkārt, ar šo ierakstu grupa beidzot pa īstam un neatgriezeniski pievērsās tīram folkrokam (ko gan paši Fairport Convention parasti dēvē par electric folk, lai netiktu sviesti vienā maisā ar amerikāņu folkrokeriem). Otrkārt, pēc šī ieraksta no grupas aizgāja Sendija Denija, pievēršoties pati savai grupai. Sendija gan vēlāk vēl uz kādu brīdi grupā atgriezās, taču "Liege and Lief" vienlaikus sanāk grupas ēras noslēdzošais un ievadošais ieraksts. Iespējams, pie lēmuma mainīt savu muzikālo virzienu, atsakoties no amerikāņu ietekmēm, grupa nāca pēc tam, kad autoavārijā dzīvību zaudēja tās bundzinieks Martins Lembls un cieta arī pārējie, kas gandrīz noveda pie Fairport Convention darbības pārtraukšanas. Taču viņi nepārtrauca un radīja šedevru!
2013-02-11 02:28:06
music, 1969

Unhalfbricking

7.5
Ar "Unhalfbrickling" Fairport Convention beidzot kļuva slaveni. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Donijs Osmonds. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Džastins Bībers. Bet pēc saviem standartiem - slaveni. Viņu albums iekļuva britu čārtos un veiksmīgs izrādījās arī šī ieraksta centrālais singls. Dīvaini, ka angļus tik ļoti spēja uzrunāt "Si tu dois partir" - dziesma franču valodā, kura, manuprāt, iztulkota tika galvenokārt tāpēc, lai klausītāji mazāk domātu par tās visai trulo tekstu. Lai gan no otras puses - varbūt tas nemaz nav tik ļoti truls. Ja gadījumā tu ar franču valodu draudzējies mazāk nekā es, tad dziesmas vadmotīvs ir: "Ja tu tomēr gribi iet projām - tad ej!" Hmm, tagad noklausījos arī šo dziesmu angliski - Boba Dilana oriģinālo versiju - un jāatzīst, ka Fairport Convention interpretācija man patīk labāk. Tiesa kas tiesa - viņiem ļoti labi padevās mazāk zināmo Dilana dziesmu aranžējumi.
2013-02-10 03:34:50
music, 1969

What We Did on Our Holidays

8.5
Pēc Džūlijas Diblas aiziešanas no grupas, "Fairport Convention" meklēja jaunu vokālisti un bez ilgas domāšanas grupā tika uzņemta Sendija Denija, kuru parasti uzskata par vienu no grupas panākumu atslēgām. Diemžēl jāatzīst, ka šai dziedātājai ar dievīgi skaisto balsi dzīve bija spilgta, bet gaužām īsa. Guvusi lielus panākumus ar Fairport Convention, pēc trim albumiem viņa no grupas aizgāja, pievērsās solokarjerai, kura sanāca gana veiksmīga, turklāt Sendija pamanījās kļūt par vienīgo viesvokālisti, kas piedalījusies kādā no Led Zeppelin albumiem - viņas bekvokāls dzirdams ceturtās plates skaņdarbā "The Battle of Evermore". Taču ar to prieki arī beidzās - septiņdesmito gadu otrajā pusē Sendija grima arvien dziļāk dažādās atkarībās un nomira, knapi pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksnim.
2013-02-06 09:43:07
music, 1969

It`s Five O`Clock

7.0
Savā otrajā (no trim) studijas albumā "Afrodītes bērns" vienlaikus turpina tās pašas tradīcijas, ko aizsāka ar "End of the World" - atdarina dažādus tobrīd aktuālus mūzikas stilus. Tā kā sešdesmit devītajā gadā psihodēlija vairs nebija modē un atgriezās tradicionālākas rokenrola vērtības, tieši šajā virzienā iet arī Vangelis, Ruso un kompānija.
2013-01-25 07:27:45
music, 1969

Jane Birkin/Serge Gainsbourg

8.0
Šī varētu būt pirmā reize vēsturē, kad man ir drusku kauns par to, kādu mūziku klausos darbā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārāk draņķīga, jo neesmu snobs un nekautrējos par pārmērīgiem mēsliem manā muzikālajā gaumē. Vai (kā jau snobam pieklājas) - pārmērīgus mēslus vienkārši nemēdzu klausīties. Un es nekaunos par to, ka šis ieraksts būtu pārmērīgi rupjš - kā nekā savulaik esmu klausījies arī "Anal Cunt", un tās grupas daiļradē ir tikai rupjības, ksenofobija, homofobija, antisemītisms un ņirgāšanās par visiem un visu. Bet te pēkšņi - klausos franču dziesminieku Sēržu Geinsboro un man ir kauns. Kā tā?
2013-01-17 01:41:20
music, 1969

The Aerosol Grey Machine

8.0
Lai arī progresīvais roks ir viena no inteliģentākajām rokmūzikas formām, diez vai tam par labu reklāmu var kalpot apstāklis, ka vienas no šī stila nozīmīgākajām grupām nosaukumā divas pareizrakstības kļūdas - grupas nosaukumā minēto ģeneratoru radīja amerikāņu fiziķis Robert J. Van de Graaff, bet VdGG šādi sevi nosauca tālab, ka pareizi fiziķa vārdu pierakstīt vienkārši nemācēja.
2012-04-17 11:01:02
music, 1969

Five Leaves Left

7.0
Kurš gan varētu būt šodienas rokmūzikā aktuālāks ieraksts par Nika Dreika debijas albumu? Kā nekā tas ir praktiski nupat parādījies ierakstu veikalu plauktos - vēl ne pilni 43 gadi nav pagājuši kopš tā izdošanas. Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka 2012.gadu sāku šī priekšlaicīgi mūžībā aizgājušā britu dziesminieka pavadījumā.
2012-01-06 16:51:32
music, 1969

Ubik

8.0
No tām nedaudzajām Filipa Dika grāmatām, ko esmu lasījis, šī pilnīgi noteikti ir visbaisākā. Tā patiesībā ir tik baisa, ka pēc aptuveni puses tās izlasīšanas man vakar bija neomulīgi iet gulēt, tālab no rīta atlikušo daļu pieveicu vienā rāvienā, lai līdzīgas domas mani nemocītu arī nākošo nakti.
2011-07-13 07:29:53
book, 1969

The Stooges

8.0
Pēc nedēļas, kad man austiņās skanēja tikai un vienīgi The Beach Boys, man vienkārši fiziski bija nepieciešams paklausīties kādus kārtīgākus večus. Nē, es neesmu sabijies par savu seksualitāti vai arī par to, ka tu mani neuzskatīsi par pietiekamu mačo, bet vienkārši ir nepieciešama dažādība, un vienlaikus - es tomēr esmu kaut kādā mērā roka cilvēks, un The Stooges noteikti ir viena no īstajām grupām, ko klausīties, ja tev ir apnikusi popsa. Kārtīgi veči, kas tikai nosacīti māk spēlēt savus instrumentus, toties lieliski zina, ko iesākt ar narkotikām, kā sevi uz skatuves graizīt ar sadauzītu pudeli un iesmērēties ar zemesriekstu sviestu, tā ir manta!
2011-01-28 09:44:55
music, 1969

Nashville Skyline

6.5
Savas karjeras devītajā studijas albumā Dilans aiziet vēl tālāk pa "John Wesley Harding" iesākto taciņu, pārvēršoties par kantrīmūziķi. Dziesmu saturs kļūst arvien skaidrāks un vienkāršāks, melodijas - mazāk ambiciozas, un pat Dilana balss izklausās pēc vienkārša normāla dziedātāja, nevis pēc... Boba Dilana. Ne velti ieraksts sākas ar jaunu versiju vienai no labākajām agrīnajām Dilana dziesmām "Girl from the north country", kurā Dilans dzied duetu ar savu tā laika draugu, elku un kantrīmūzikas klasiķi Džoniju Kešu. Šaubos, ka šajā versijā dziesma būtu daudz ieguvusi, vienīgi ir interesanti dzirdēt Dilana tomēr visai vārgo dziedājumu līdzās superplaušām Kešam.
2010-09-15 16:47:21
music, 1969

Deep Purple

8.0
No Evansa ēras albumiem "Deep Purple" diezgan izteikti ir grupas veiksmīgākais projekts, taču tieši tas kļuva par iemeslu uz "art-fart" tendēto Evansa un Simpera izraidīšanai no grupas rindām. Mākslinieciskā kvalitāte, protams, ir laba lieta, bet šis albums komerciāli bija pamatīgākā izgāšanās, Billboard topā tas netika simtniekā. Taču muzikāli tas neapšaubāmi ir lielisks albums - šoreiz grupa pamatā spēlē pati savas kompozīcijas un tās ir ievērojami labākas nekā pirmajos divos albumos, turklāt atšķirībā no pirmajiem albumiem šoreiz ļoti daudz "uzspīd" arī Blekmors. Jā, šeit vēl joprojām "Deep Purple" vairāk izklausās pēc "Cream" nekā pēc sevis pašiem, bet tas šajā gadījumā nav nekāds mīnuss - varbūt "Blind" ir tikai kārtējā imitiācija, bet - cik lieliska imitācija! Un cik forša ir albuma slavenākā dziesma - "The Bird Has Flown"! Tā gan nekļuva par grupas veiksmīgo singlu turpinātāju, bet tālab tā nav mazāk lieliska. Tomēr albuma izteikts "centerpiece" ir to noslēdzošā "April", kas kļuva par tādu kā ievadu grupas pirmajam koncertalbumam - "Concerto for Group and Orchestra", kurā gan Evansa un Simpera vietā jau piedalījās Gilans un Glovers. Bet tas nemaina to, ka "April" ir patiešām lielisks klasiskās mūzikas un rokmūzikas apvienojums. Faktiski kompozīcija sastāv no trim pamata daļām - ievaddaļas, ko spēlē grupa; vidusdaļas, ko spēlē orķestris, un noslēguma, kurā atkal plosās paši Deep Purple. Un te jāatzīst, ka Lords, kas ir klasiskās daļas autors, patiešām labi mācēja rīkoties ar klasiskās mūzikas tēmām.
2010-09-02 09:01:30
music, 1969

The Book of Taliesyn

6.0
More of the same. On their second album "Deep Purple" sound more confident than on "Shades" and the only thing this record really misses is a hit single. While "Shades of Deep Purple" had "Hush", this album`s main single - another cover, this time of "Kentucky Woman", is nowhere near as powerful as "Hush". Mainly its problem is that it (to me) doesn`t have the super powerful Deep Purple sound, it`s too much drained in the 1960s and doesn`t seem suited well enough for modern times. This way much more impressive is an original composition by the band - "Listen Learn Read On". The sound of the band here is typical DP of the early years - with a powerful interplay between Blackmore and Lord, only the vocals are very much different - Gillan would roar in a completely different manner, much more powerful. Once again Purple prove themselves as a "Beatles" cover band - this time they try themselves at "We can work it out". Even the original version is not among my favourite Beatles` songs, but the cover adds nothing to it, and unlike their rendition of "Help" there isn`t really any significant change between the original and their version - just the tempo once again is slower (but not radically), but the rest remains pretty true to the original. Plus one more cover - "River deep mountain high" drags on way too long - over ten minutes, which isn`t justified as the band doesn`t do much interesting stuff on here. And overall there is not enough of Blackmore`s presence on this record - this basically is a Lord + Evans record, while all Blackmore does is provide an occasional solo which are far from his best anyway.
2010-08-19 17:22:39
music, 1969

Ma nuit chez Maud

7.0
"Mana nakts ar Modu" ir slavenākā no šī gada sākumā mirušā Francijas kino metra Ērika Romera filmām. Patiesību sakot, tā ir vienīgā viņa pa īstam slavenā filmā, taču ja jau viņš tiek pieskaitīts pie Jaunā viļņa klasiķiem, būtu loģiski pieņemt, ka viņam ir arī citas nozīmīgas filmas. Taču tieši šī filma viņu darīja ievērojamu ari ārpus Francijas robežām, "Ma nuit chez Maud" saņēma divas Oskara nominācijas - kā labākā filma svešvalodā un par labāko scenāriju. Balvas tā gan nesaņēma - svešvalodā to pārspēja "Z", bet scenārijos - Frānsiss Fords Kopola ar "Patton".
2010-07-03 07:36:22
film, 1969

Z

8.0
Ja pavisam godīgi, es nesaprotu, kāpēc šī skaitās Alžīrījas filma. Tās darbiba norisinās Grieķijā (ok, filmēšana gan notika Alžīrijā), režisors ir grieķu izcelsmes francūzis, galvenajās lomās - slaveni franču aktieri. Un tomēr, ja "Z" varēja Alžīrijai ienest Oskaru par labāko filmu svešvalodā, nāksies ari man to klasificēt kā Alžīrijas filmu, plus vēl ir pamats to uzskatīt par labāko Alžīrijas filmu ever (jo neviens pilnīgi vietējās izcelsmes kino produkts ne tuvu savā popularitātē nevar līdzināties "Z").
2010-06-09 06:30:32
film, 1969

Hot Rats

8.0
"Hot Rats" ir otrais Zappas soloieraksts (pirmais - Lumpy Gravy), lai gan es patiešām nevaru ar īstu pārliecību teikt, ka atšķirības starp Zappas solo daiļradi un viņa grupas veikumiem būtu tik ļoti dramatiskas. Kā nekā - "The mothes of invention" tāpat gandrīz visas dziesmas rakstīja neviens cits kā Zappa. Taču tāpat nevaru noliegt, ka "Hot Rats" īsti pēc "Mammu" albumiem neizklausās. Proti, šajā ierakstā nav ne miņas no Zappam tik ļoti mīļā "doo wop" un piecdesmito gadu popmūzikas elementiem. Tā vietā "Hots Rats" piedāvā masīvu sešu kompozīciju krājumu, no kurām piecas ir instrumentālas un sestajā dzied Captain Beefheart. Ievērojamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Peaches en Regalia", ko pieņemts uzskatīt par vienu no Zappas augstākajiem punktiem džeza virzienā, taču šī nav vienīgā ļoti baudāmā kompozīcija šajā albumā. Patiesību sakot - tas viss ir kopumā ļoti kvalitatīvs un baudāms, vienīgi jāatzīst, ka mana "Hot Rats" klausīšanās sakrita ar brīdi, kad mani pievarēja gripa, līdz ar to pagājušo ceturtdien, braucot no darba, sāku šajā ierakstā saskatīt psihodēliskas iezīmes un just, cik ļoti tas ir trippy, lai gan, protams, tas tāds nemaz nav.
2009-11-24 15:27:50
music, 1969

Everybody Knows This Is Nowhere

6.0
Jāatzīst, ka Nīla Janga solokarjeras otrajā veikumā man vairāk par visu patīk tā nosaukums - "Ikviens zina, ka šeit ir nekuriene". Patiesībā labi vārdi ierakstiem viņam padevās arī citās reizēs - "Rust never sleeps", "Living with War". Taču žēl, ka šis ieraksts, kurš tiek atzīts par vienu no Nīla ilgās karjeras spožākajiem mirkļiem, man kaut kā tik ļoti spožs nemaz nešķiet. Nav šaubu, ka ierakstu ievadošā "Cinnamon Girl" ir viena no tiešām viņa labākajām dziesmām - agresīvi spēcīga un ļoti labi klausītāju (mani) uzrunājoša. Tāpat man patīk tituldziesma - te gan es neizslēgtu varbūtību, ka sava daļa "patikšanas" pienākas tās nosaukumam, jo melodiski tā ir diezgan neizteiksmīga Amerikas dienvidiem raksturīga kompozīcija. Arī "Cowgirl in the sand", kas ir diezgan līdzīga noskaņā kā "Cinnamon Girl" ir laba, BET:
2009-05-14 17:56:04
music, 1969

From Genesis to Revelation

7.0
Cik, tavuprāt, gadu bija grupas dalībniekiem, kad viņi ierakstīja šo albumu, kuram atbilstoši nosaukumam vajadzētu sevī ietvert Bībeles stāstu no Radīšanas līdz Atklāsmei? Vecākajiem - tādiem kā Pīters Geibriels un Tonijs Benkss - bija 18, jaunākajiem - 16. Protams, varbūt tā ir tikai mana iekšējā skepse, bet šāds vecums šķiet nedaudz par mazu nopietniem konceptiem, un līdz ar to nav brīnums, ka liela daļa šī ieraksta izklausās nepietiekami adekvāta grupas iespējām tajā laikā. Tas tomēr ir jāatzīst, ka 1968.gada vasarā neviens no viņiem vēl nebija muzikāls virtuozs, viņiem nebija nedz pieredzes ierakstoties studijā, nedz arī īsti skaidras vīzijas par to, kādam tad vajadzētu būt grupas nākotnes skanējumam. Līdz ar to uzreiz ir jāpieņ, ka "From Genesis to Revelation" ierakstījušai grupai nav pārāk liela līdzība ar to grupu, kas dažus gadus vēlāk radīja "Selling England by the Pound" un "The Lamb Lies Down on Broadway".
2009-05-07 09:31:12
music, 1969

Blind Faith

8.0
"Blind Faith" neapšaubāmi bija unikāla grupa, kuru parasts dēvēt par pirmo rokmūzikas supergrupu. Tajā ietilpa veseli divi nupat izjukušās "Cream" dalībnieki - Ēriks Kleptons un Džindžers Beikers, tāpat Riks Greks no "Family" un Stīvs Vinvuds no "Traffic". Nav slikts sastāvs, vai ne? Taču šādai zvaigžņotai grupai acīmredzami nebija lemts ilgs mūžs - visiem šiem vīriem (ne bez pamata) bija diezgan smagi raksturi un augsts pašvērtējums, kas gadiem ilgi sadarbību īsti nepieļāva. Droši vien smagākais raksturs no šiem četriem bija (ir) Kleptonam, kura ceļošana no vienas grupas uz citu sešdesmito gadu garumā bija gandrīz nebeidzama (un arī vēlāk savu pavadošo ansambli viņš rediģējis vai katru mīļu dienu). Līdz ar to "Blind Faith" bija tikai viena vienīga iespēja bagātināt pasauli ar savu muzikālo vēstījumu, un šie vīri darīja visu no sevis atkarīgo, lai šis vēstījums būtu labs.
2009-04-15 09:15:57
music, 1969

I Got Dem Ol` Kozmic Blues Again Mama!

7.0
Pirms šī ieraksta Dženisa nomainīja savu pavadošo ansambli - Big Brother and the Holding Company vietā viņas atbalstošā grupa tagad saucās The Kozmic Blues Band. Jaunajam sastāvam bija gan savas priekšrocības, gan savi trūkumi. Proti, šie mūziķi noteikti bija profesionālāki un meistarīgāki par saviem priekšgājējiem, bet gadījumā, kad tev ir darīšana ar Dženisu, tas ne obligāti ir pluss, jo... tā ir Dženisa, un viņa bieži vien labāk iet kopā ar paviršību, neizdarību, nevis perfektu punktualitāti.
2009-03-25 10:18:07
music, 1969

Portnoy`s Complaint

8.0
"Portnoja sūdzība" ir vispazīstamākais amerikāņu rakstnieka Filipa Rota darbs, ko starp citu "Modern Library" atzinusi par 20.gadsimta 52. ievērojamāko romānu, pat ievērojamāku kā "Uz kraujas, rudzu laukā". Nezinu, vai es to ierindotu gluži tikpat augstu, bet ievērojams šis romāns patiešām ir.
2008-10-14 16:55:59
book, 1969

Gandalf

7.0
Ja tu domā, ka šo ierakstu radīja kāds no agrīnajiem hobitu reperiem, tu kļūdies. Ja tu domā, ka šis "Gandalf" ir tā pati new-age grupa, kas spēlēja astoņdesmitajos gados, tu kļūdies. Ja tu domā, ka viņi vēlāk pārkvalificējās par somu metālistiem "Gandalf", tad tu kļūdies īpaši smagi. Un pat tad, ja tu domā, ka šīs grupas daiļrade būtu cieši saistīta ar Tolkiena "mitoloģiju", tu esi tālu no patiesības. Patiesībā tā bija gluži vienkārša amerikāņu psihodēliskā roka grupa, kurai ierakstu kompānija ieteica mainīt nosaukumu uz "Gandalf", lai varētu labāk pārdot tās mūziku. Ja vēlies uzzināt, vai pārdošana izdevās veiksmīgi, izlasi nākamo teikumu. Neizdevās, jo ierakstu kompānijai patiesībā par "Gandalf" bija nospļauties, "Gandalf" debijas plate tika ilgstoši marinēta izdevniecības plauktos, bet kad to beidzot izdeva, izrādījās, ka zem "Gandalf" vāciņa patiesībā slēpās pavisam cits ieraksts. Nopietni - kāds bija kaut ko sajaucis. Līdz ar to nebija nekāds brīnums, ka pirmā grupas plate tā arī palika vienīgā un ka vairums grupas dalībnieku vairāk neko būtisku mūzikā nepateica. Bet patiesībā tas ir diezgan skumji, jo "Gandalf" ir tiešām labs ieraksts.
2008-10-07 17:19:20
music, 1969

The Velvet Underground

8.5
Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.
2008-08-20 11:58:57
music, 1969

Led Zeppelin

9.0
Tāds ieraksts kā Led Zeppelin debijas albums pasaulē ir tikai viens, par to nav šaubu, un manā izpratnē arī paši Led Zeppelin to nekad tā arī nespēja atkārtot - tas ir svaigs, drosmīgs un skaļš, visi grupas dalībnieki ir droši vien labākajā savas karjeras formā, un vispār - tas ir ieraksts, kas gandrīz vienpersoniski radīja ceļu tālakajai smagā roka attīstībai.
2008-08-19 13:28:07
music, 1969

Led Zeppelin II

8.0
Lai arī tekstuāli Led Zeppelin ir absolūta "peņu roka" grupa, tas neliedz viņiem vienlaikus būt vieniem no izcilākajiem, ja ne pašiem izcilākajiem ansambļiem, kas smago/pussmago rokmūziku vispār jebkad ir spēlējuši. Un ja tevi nespēj pārliecināt "Whole Lotta Love", "What is and what should never be", "Heartbraker" un citi gabali par to, tad es pat nezinu, ko lai tev saka :)
2008-07-09 13:17:30
music, 1969

Electronic Sound

5.0
Ja tev atbilstoši profesora Freivalda nostādnei būtu nepieciešams tantiņai pieturā paskaidrot, kas ir Džordžs Harisons, ko tu viņai stāstītu? Es teiktu, ka tas bija vīrs, kas vokāli instrumentālajā ansamblī "The Beatles" spēlēja ģitāru un kura pazīstamākās sacerētās dziesmas ir "While My Guitar Gently Weeps" un "Something", bet vēlāk šis pats vīrs apliecināja savu spēju radīt mūziku patstāvīgi ar trīs disku himnu garīgajai dzīvei "All things must pass", bet vēl vēlākos laikos (pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados), sekojot tā laika populārās mūzikas tendencēm, kļuva ne pārāk saistošs. Visubeidzot divdesmit pirmā gadsimta sākumā Harisons aizgāja mūžībā, paspējot ierakstīt pēdējo un pietiekami veiksmīgo ierakstu "Brainwashed". Jā, un vēl pa vidu viņš paspēja grupā "Traveling Wilburys" sadarboties ar citiem pop/rokmūzikas klasiķiem - Bobu Dilanu, Roju Orbisonu, Džefu Linnu un Tomu Petiju. Es varbūt pieminētu Harisona aizraušanos ar austrumu reliģijām (pamatā - hinduismu) un mākslām, varbūt pat pieminētu viņa "Concert for Bangladesh". Bet gandrīz noteikti es ne vārda šai tantiņai pieturā neteiktu par 1969.gadā, vēl bītliem pie dzīvības esot, "Zapple" apgādā iznākušo Harisona eksperimentālo ierakstu "Electronic Sound", kurā viņš pievērsās Moog sintezatora iespēju pārbaudei un demonstrēšanai.
2008-06-16 09:15:59
music, 1969

Yes

7.0
Grupas "Yes" debijas albūms, kā tas bija diezgan daudzām vēlāk "milzīgām" progresīvā roka grupām, faktiski nemaz nebija nekāds progroka ieraksts. Pretējā gadījumā diez vai tajā vietā atrastos vienam The Byrds un vienam The Beatles kaveram. Turklāt abi šie kaveri ir pietiekoši klasiski rokenroliski, lai nevarētu teikt, ka Džons Andersons un kompānija vienkārši paņēmuši par pamatu popmūziku un no tās radījuši kaut ko pilnīgi savādāku. Turklāt interesanti, ka viņu izvēlētā bītlu dziesma neapšaubāmi ir viena no grupas mazāk zināmajām kompozīcijām - tā ir "Every Little Thing" no "Beatles for Sale" - zini tā, kur "Every little thing she does - she does for me". Vispār nē - dziesmas ievads "Yes" izpildījumā nemaz nelīdzinās bītlu veikumam, tur jaušamas pat "Led Zeppelin" ietekmes devas un vien trešajā dziesmas minūtē parādās bītliskās notis. Interesanti, kā "Yes" izpildījumā šī dziesma kļūst par tādu kā himnu, lai gan saturiski, protams, tā nav nekāda himna, bet diezgan primitīvs lovesong.
2008-05-13 17:27:39
music, 1969

Ummagumma

8.0
"Ummagumma" ir viens ļoti īpatnējs "Pink Floyd" ieraksts. Kaut vai tāpēc, ka tas ir pirmais grupas krājumā, kas ietilpst divās un nevis vienā platē, bet galvenokārt tāpēc, ka tā otrā puse ir kaut kas grupai absolūti netipisks.
2008-05-12 10:07:10
music, 1969

Pretties for You

7.0
Kad es šo ierakstu izdzirdēju pirmo reizi, man radās sajūta, ka drīzāk man ir darīšana ar kādu iepriekš nedzirdētu Sida Bareta ēras "Pink Floyd" krājumu, nekā ar trakā Brodvejas šokrokera Alice Cooper karjeru. Tagad, kad esmu klausījies arī daudzus citus mūziķus, varu piekrist, ka līdzās PF pie šī ieraksta ietekmēm un influencēm vajadzētu pieminēt gan Frenku Zapu (kura paspārnē ieraksts tapa), gan "The Pretty Things", gan "The Who", gan pat bītli. Un tomēr joprojām apgalvoju, ka tu šeit nedzirdēsi diez ko daudz norāžu uz vēlāko Kūpera karjeru.
2008-04-29 17:31:30
music, 1969

Volume Two

8.5
Ja kādam varētu ienākt prātā, ka savā otrajā ierakstā "Soft Machine" varētu būt atkāpušies no ideāliem un aizgājuši "popsas" virzienā, tad tas kāds būtu smagi kļūdīies. Protams, diez vai kādam varētu šāda doma rasties, it īpaši ņemot vērā, ka no grupas pēc pirmā albuma aizgāja tās "popsīgākais" dalībnieks - Kevins Ajerss. Līdz ar to "Volume Two" ir daudz vairāk vērsts uz eksperimentiem, brīvo džezu un vienlaikus tas joprojām ir tikpat dīvaini humoristisks kā grupas debijas ieraksts. Jau ieraksta ievadkompozīcija, kurā tiek anonsēts, ka tūliņ pilnā garumā tiks pasniegts "the British alphabet", liek tev saprast, ka šis būs viens no tiem ierakstiem, ar kuriem ir kā ar bitēm. Vēlāk alfabēts tiek pasniegts arī apgrieztā secībā, un vispār jāsecina, ka par šo ierakstu kaut ko sakarīgi pateikt es nemaz nevaru.
2008-04-25 12:51:24
music, 1969

The Passion of Anna

7.5
Droši vien Ingmars Bergmans varētu pretendēt uz pirmo vietu nominācijā "Pasaulē konservatīvākais kino režisors". Savā ziņā viņš ir vienveidīgāks par Vudiju Alenu. Kā tas izpaužas?
film, 1969

The Soft Parade

7.0
Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet "The Doors" nekādi nespēj manā sirdī ieņemt tik lielu vietu, kā no šīs grupas varētu gaidīt. Kāpēc tā?
music, 1969

Slaughterhouse-Five

8.0
Kurtu Vonnegūtu es "iemīlēju" kaut kad ģimnāzijas laikos - precīzi vairs neatceros, vai tas bija 11. vai 12. klasē. Taču zinu, ka tas sākās ar "Kaķa šūpuļa" izlasīšanu un ka pēc tam mana lielākā interese bija dabūt savā īpašumā "Lopkautuvi Nr.5". Un liels bija mans pārsteigums, kad es atklāju, ka šī grāmata angliskajā oriģinālā ir atrodama manā grāmatu plauktā. Es to, protams, izlasīju un biju sajūsmā. Un, kad man skolā vajadzēja rakstīt referātu par kādu 20.gadsimta ārzemju literatūras darbu, mana izvēle krita tieši uz šo Vonnegūta romānu. Šo referātu, kas gan, protams, nav nekāda grāmatas kritika vai kas tamlīdzīgs, bet skolnieka "pārdomas", es šeit arī zemāk iekopēšu.
book, 1969

In the Court of the Crimson King

9.0
Nu gan vienreiz es varu teikt - nē, es neklausos tikai sliktu mūziku! Lai nu kas, bet King Crimson debijas albūms ir godam pelnījis savu vietiņu laikmeta ievērojamāko mūzikas ierakstu panteonā. Patiesībā tas to būtu pelnījis pat tad,ja šajā albūmā būtu tikai tā pirmā dziesma - "21st Century Schizoid Man", kas savam žanram pietiekami nelielā laikā atklāj gandrīz visu, uz ko ir spējīgs progresīvais roks un varbūt pat vairāk. Roberta Fripa maniakālās izdarības ar ģitāru nāk no tās pašas kastes, no kuras nāca "Cream" un Džimijs Hendrikss, caur megafonu vai kaut ko tamlīdzīgu modificētā paranoju uzdzenošā Grega Leika balss uzbur visai nepatīkamu laikmeta vīziju, kamēr Īans Makdonalds ar savu fenomenālo saksofona soliņu paver gluži jaunus apvāršņus. Dziesmas gandrīz apokalptisko apmēru vēl tikai paplašina Pītera Sinfelda drausmīgo attēlu pārņemtā dzjea ar tādām rindām kā:
music, 1969

The Magic Christian

7.0
"The Magic Christian" ir ļoti savdabīga sešdesmito gadu beigu angļu komēdija, kurā centrālie ievērības cienīgie momenti ir:
film, 1969

More

7.0
"More" ir skaņu celiņš tāda paša nosaukuma filmai, kuru es esmu redzējis, bet tu neesi (par to esmu gandrīz pārliecināts). Kā jau skaņu celiņam, šim ierakstam ir savas īpatnības. Piemēram, tāda, ka vairākas tā kompozīcijas nav vis dziesmas, bet filmas "tēmas", tādas kā "Main Theme" ( un "Dramatic Theme". Protams, ka kā jau PF gadījumā, mūzikas kvalitāte ir gana augsta, bet tas nenozīmē, ka šo ierakstu var klausīties vienmēr un visur - tomēr saundtrekam ir saundtreka specifika un vairums šo gabalu filmas kontekstā iederējās daudz labāk. Ieraksta centrālā kompozīcija, kas ir arī tā virsotne ir absolūti narkotiskā "Cymbaline" ar klusiem depresīviem pantiem un skaļu, depresīvu piedziedājumu "And it`s high time - cymbaline", kas tekstuāli šķiet iznākusi no kāda Edgara Po dzejoļa (ja Po būtu dzīvojis in the swingin` sixties tas ir). Otra populārākā ieraksta kompozīcija ir "Green is the colour" - skaista akustiska balāde. Trešā pieminēšanas vērtā dziesma arīdzan ir akustiska balāde - "The Crying Song", kurā jaušamas Saimona un Garfunkela noskaņas un nav jaušamas ne mazākās Sida Bareta notis. Dīvainas ir divas roķīgās dziesma - "The Nile Song" un "Ibiza Bar", kuras gan nav diez ko foršas, it īpaši "pateicoties" ķērcošajam Gilmora vokālam, rifu ziņā vēl būtu ok, bet Gilmors šeit patiešām izklausās mazliet komisks, filmā tās abas iederējās pat ļoti labi, bet kā patstāvīgas kompozīcijas tās nav gluži baudāmas. Vispār šis ieraksts noteikti ir baudāms labāk kopā ar filmu, ko nosacīti varētu nosaukt par Pink Floyd videoklipu, tā kā tās sižetiskā puse patiesībā neko nopietna nav. Kā patstāvīgs ieraksts, neskaitot 2 skaļās dziesmas, tas ir vairāk izmantojams kā fona mūzika nevis kā galvenais ēdiens (izņemot, protams, Cymbaline, kas ir viena no konkrētā PF perioda epohālajām dziesmām).
music, 1969

Bruno`s Dream

6.0
Tagad es zinu droši, kāpēc par spīti neapšaubāmi gandrīz izcilajām viņas kā rakstnieces dotībām Airisa Mērdoka tā arī nav kļuvusi par vienu no maniem top 3 - top 5 literātiem. Vaina ir gluži prozaiska - viņas darbos ir pārāk daudz ziepenes elementu.
book, 1969

Tommy

8.5
Jau kādu nedēļu katru dienu klausos "The Who" klasisko rokoperu (ja to tā var dēvēt) "Tommy", to pašu, par kuru "Almost Famous" bija teikts, ka tā jāklausās ar iedegtu sveci. Sveces man darbā nav, bet iztieku tīri labi arī bez tās. Sižetiski, protams, Tommy ir absolūts sviests - kaut kāds džeks, kas pēc tam, kad redzējis, kā viņa tēvs (negaidīti pārnācis dzīvs no kara) nogalina mammas mīļāko (gluži kā vienā Fasbindera filmā), pēc vecāku apgalvojumiem "tu neko neredzēji, tu neko nedzirdēji, tu nevienam neko nestāstīsi" kļūst kurlsmēms un akls, taču ar laiku viņam atklājas "spējas" - viņš ir pinball spēles ģēnijs, kas ir diezgan īpatnēji viņa medicinīskās kondīcijas apstākļos. Un tad vēl viņam gadās tikt no savas "kaites" vaļā un viņš tiek atzīts par vispārīgu mesiju, kuru, protams, būtībā neviens nesaprot. Tomēr manā izpratnē tas mazāk ir interesants stāsts, bet lielākā - skaistu dziesmu krājums. Te ir gan, manuprāt, burvīgā balāde "1921" (kas filmā "Tommy" pārvērtās par 1951). "So you think 21 is gonna be a good year? Could be good for you and me, but you and him - no never." (starp citu, manuprāt, dziesmā īpaši neparādās, ka kāds kādu nogalinātu); "Christmas" (kurā Tomija vecāki satraucas, ka viņš nezina, kas ir Jēzus un tādēļ nekad nevarēs nonākt Paradīzē); te ir arī divas vairāk vai mazāk perversas Džona Envistla sacerētas dziesmas (it īpaši "Fiddle about" par slimu Tomija onkuli, kas viņu izmanto kaut kādās perversās rotaļās, zinot, ka puika nevienam neko nepastāstīs). Protams, pazīstamākais skaņdarbs šajā eposā ir "Pinball Wizard" un to pat komentēt nav vērts - tas taču ir "Pinball Wizard"! Man gan mīļākā dziesma šajā ieraksta nezināmu iemeslu dēļ ir ļoti viegliņā un nenopietnā "Sally Simpson". Un vēl te ir klasiskais "We`re not gonna take it" (nejaukt ar "Twisted Sister" kompozīciju) un daudzās reizes atkārtojošās "See Me Feel Me" tēma. Vispār - thumbs up!
music, 1969

Stand Up

8.5
"Piecelies" neapšaubāmi ir viens no smagākajiem un labākajiem Jethro Tull albūmiem, kas pasaulē nācis vēl pirms grupas pievēršanās progrokam un vairāk izklausās nevis, teiksim, pēc "Yes", bet pēc Black Sabbath (ok, varbūt ne Black Sabbath, drīzāk gan Deep Purple, nē arī ne tiem, tad jau drīzāk pēc Cream). Neviena dziesma šajā ierakstā nav garāka par četrarpus minūtēm (te var redzēt lielu atšķirību starp šo albūmu un "Thick as a brick", kas viss bija viena kompozīcija). Slavenākais albūma skaņdarbs dabiski ir episki klasiskais "Bouree" ar tā ievadošo flautas tēmu, kas varētu godam tikt uzskatīts par vienu no skaistākajām instrumentālās rokmūzikas kompozīcijām. Līdzās tam šajā albūmā mitinās arī spēcīgais "Back to the family", liriskais "Look into the sun", world music ietekmētais "Fat Man" un ļoti smagais "A New Day Yesterday". Tagad es pat vairs nebrīnos, ka šī grupa kaut kad 80to beigās nocēla Metallicai MTV balvu kā labākajai metāla blicei (tiesa, tolaik JT esot bijuši pilnīgi citas kvalitātes mūziķi, nekā sešdesmitajos). Un ir viena lieta, kas man šajā grupā ļoti patīk - jāsaka, ka Ījens Andersons ir ne tikai izcils flautists (un droši vien vienīgais ievērojamais šī instrumenta praktizētājs rokmūzikā), bet arī lielisks dziedātājs ar patīkamu balsi (atšķirībā no sava Yes uzvārda brāļa Džona Andersona, kura tembrs man vismaz šķiet totāli atbaidošs). Atceros, kā sākās mana pazīšanās ar šo grupu - kaut kad skolas laikos, kad mēs sākām pasūtīt MP3 diskus no Dmitrija aka Myohmy, es skatījos dažādus izpildītājus, kas viņam bija kategorijā hard rock un ņēmu pa albūmam no daudziem no tiem, un to vidū iekļuva arī JT albūms "Aqualung", kas man sagādāja daudz nepatīkamu emociju, jo nebija nekāds metāls, bet gan mazām meitenēm paredzēta flautu mūzika. Protams, vēlāk es sapratu, ka maza meitene biju bijis es pats.
music, 1969

Let it Bleed

8.0
Tikai nupat man ienāca prātā viena doma, līdz kurai noteikti daudzi jau ir aizdomājušies pirms manis, proti, ka "Let it Bleed" ir pāra albūms Bītlu diskam "Let it Be". Žēl tikai, ka Stouni savu ierakstu izlaida kā pirmie, jo tas būtu bijis lieliska atbilde uz "Let it Be". Pēc daudzu domām šis albūms ir viens no Stounu lielāko ierakstu plejādes - līdzās "Beggars Banquet", "Sticky Fingers" un "Exile on Main Street". Pēc manām domām - tiem daudziem varētu būt zināms pamats tā uzskatīt, lai arī Stounu fans es patiešām nekad neesmu bijis un droši vien nekad par tādu nekļūšu. Esmu popsīgais puika, kam patīk Bītli un The Kinks, bet Stounu tumšās puses mani bieži atstāj vienaldzīgu. Protams, par "Let it Bleed" tā teikt nevarētu. Tomēr viena problēma ir - Stounu balādes mani īpaši nepārliecina un īpaši nesaista, tā piemēram, "Love in Vain" man nešķiet nepieciešama. Vēl viens mīnuss - "Live with Me" ir itin līdzīgs vēl vienai šī albūma dziesmai - "Midnight Rambler", tikai otrais ir mazliet mierīgāks gabals. Toties man ļoti patīk šī ieraksta tituldziesma, kura gan varbūt nav nekas tik ļoti exceptional, ka man vajadzētu tās dēļ palikt trakam.Tomēr galvenā diska virsotne neapšaubāmi ir gospelīgais un mega skaistais, mega pārliecinošais un unikālais "You Can`t Always Get What You Want", kas man nez kāpēc asociējas ar "Mehānisko Apelsīnu". Vismaz ievadošā gospeļu kora dziedāšana atmiņā rada ainu ar Aleksu slimnīcā, kad viņš apjauš, ka atkal ir "back to his old self" un redz visādas ainas savā gaumē un saka: "I was cured alright!". Vēl te, dabiski, mitinās arī leģendārais "Gimme Shelter" - ļoti pārliecinoša kompozīcija, tomēr vispār man stouni nepatīk viņu ne īpaši lielās daudzveidības dēļ, manā izpratnē stouni vienmēr ir pārāk atpazīstami. Nē, "Let it Bleed" mani nepārliecina, ka Stouni un Bītli ir liekami vienā plauktā. Un ne tāpēc, ka tas būtu tāds ieraksts, ko pat Rods Stjuarts būtu varējis ierakstīt, bet tāpēc, ka Bītliem tas nebūtu karjeras augstākais punkts.
music, 1969

Abbey Road

9.9
Patiesībā Abbey Road bija jākļūst par pēdējo Bītlu albūmu, taču vēsture izdarījās savādāk un hronoloģiskajā sarakstā kā pēdējais viņu albūms skaitās "Let it Be", kas gan tika ierakstīts vēl pirms "Abbey Road". Un savā ziņā žēl, ka tā, jo iedomāties labāku grupas karjeras nobeigumu par "Abbey Road" patiesībā nemaz nav iespējams. It īpaši ievērojams tas ir albūma rašanās kontekstā: to ierakstījuši četri cilvēki, kas viens otru nevarēja ciest un nebija spējīgi ilgstoši uzturēties vienā telpā, nesākoties konfliktam. Un tomēr, tā kā viņi laikam jau zināja, ka tā ir pēdējā reize, tad Džons, Pols, Džordžs un Ringo pacentās, lai šī reize paliktu atmiņā visiem. Zināmā mērā albūms sastāv no divām absolūti pretējām pusēm - pirmajā daļā ir apkopota virkne no Bītlu visu laiku skaistākajām dziesmām, kamēr otrā puse vairāk raksturojama ar vārdu "eksperiments". Sāksim ar pirmo pusi: Lenons sāk ar vienojošo "Come Together", Harisons turpina ar dievīgo "Something", Makartnijs pārņem stafeti ar komiski briesmīgo un perfekto "Maxwell`s Silver Hammer", tas pats Makartnijs turpina ar dejojamo un nepretenciozo "Oh! Darling", tad savu vienīgo diezgan skaļo vārdu kā dziesmu autors saka Ringo un viņa bērnišķīgi kolosālais "Octopus` Garden", tad atkal pie stūres sēžas Lenons un ar "I Want You (She`s So Heavy)" piedāvā perfektu smagā roka dziesmu. Otro pusi aizsāk Harisons un optimistiskā "Here Comes The Sun", Lenons piedāvā hipnotisko "Because" un tad sākas tā saucamais "medley" (popūrijs). "You Never Give Me Your Money" pirmo minūti ir liriska balāde, tad tajā parādās kantrijīgas noskaņas, otrajā dziesmas pusē pāraugot par pavisam citādu kompozīciju. Vispār tā ir vēlīno Bītlu galvenā rakstura iezīme - ka viņi spēja būt vienlaicīgi visādi un piedāvāt pilnu emociju spektru, kaut kas tāds laikam gan nevienai citai popmūzikas grupai nav bijis pa spēkam. Bītli vienlīdz komfortabli jutās visās teritorijās un līdz ar to viņi spēja pārbīdīt praktiski visas robežas, kādas vien pastāvēja. Viņi spēja vienlaicīgi izpildīt tādas dziesmas kā "Something" un "Polythene Pam". Viena no galvenajām "Abbey Road" iezīmēm tomēr ir tajā, ka tas nu gan ir tipiskākais nekonceptuālais ieraksts, kuru var klausīties tikai un vienīgi pareizajā secībā, tā lai katrs ķieģelītis atrastos tieši tam ierādītajā vietā, tā lai pēc "Golden Slumbers" vienmēr skanētu "Carry That Weight" un pēc "Carry That Weight" - "The End". Vispār "The End" vispār ir kolosāls gadījums. Dziesma "The End", kas noslēdz pēdējo Bītlu albūmu, kurā gan nav vis triviālā stilā pateikts, ka "This is It", bet kurā visi grupas dalībnieki paspēj parādīt, uz ko viņi ir spējīgi, ieskaitot pat ļoti īsu bungu solo un vadmotīvu: "The love you take is equal to the love you make". Taču patiesībā tās nav nekādas beigas un vēl pēc brīža atskan 23 sekundes īsā "Her Majesty".
music, 1969

In Cauda Semper Stat Venenum

4.0
Progresīvais roks tomēr ir viens savdabīgs mūzikas žanrs. Tā labākās grupas - Jethro Tull, Genesis, King Crimson, Pink Floyd (ja viņus skaitīt pie progeriem) spēja izmainīt cilvēku izpratni par to, ko roks spēj un ko roks nespēj, paverot tādus plašumus, par kādiem pirms tam retais varēja sapņot, pierādot (un es uz šādu viedokli pastāvu ar visām četrām!), ka roks nav švakāks par klasisko mūziku tikai tāpēc, ka to izpilda mataini neglīti tipi, kas gatavi pārgulēt ar katru meiteni vecumā no 8 gadiem (un katru zēnu arī, for that matter), nevis sapūderēti smalkuļi lielos pantalonos un smieklīgās parūkās. Taču progrokā netrūkst arī izteikti parodisku ierakstu, kas varbūt arī ir pietiekami "nopietni" utt., bet kas savā bezjēdzīgumā, savas meistarības un tehnisko fīču demonstrēšanā pilnībā aizmirst par to, ka tiem vajadzētu reprezentatēt mūziku. Un itāļu progroka apvienība "Jacula" šeit būtu izteikti pieminēšanas vērta. Patiesību sakot, es līdz vakardienai nemaz nezināju par tādas grupas eksistenci un šaubos, ka ir daudz tādu, kas par to zina sevišķi daudz, vismaz tik ievērojama grupa, lai par to būtu rakstīts angliskajā Vikipēdijā, Jacula nav. Taču jāatzīst, ka šī grupa vienā ziņā ir ļoti savdabīga. Proti, kamēr King Crimson uzsvaru lika uz Fripa ģitāru un Leika balsi (vismaz savā pirmajā albūmā), Jethro Tull piedāvāja Ījena Andersona flautas spēles mākslu, Genesis bija Pītera Geibriela oriģinālās kompozīcijas un skatuves imidžs, Emerson, Lake&Palmer lielā klasiskās mūzikas iesaistīšanas mānija un Emersona brīnumainā darbošanās ar sintezatoriem (kas gan man nekad nav īpaši patikusi) un Yes - kaitinošais Džona Andersona vokāls pārī ar Stīva Hova ģeniālajiem ģitārista pirkstiem, "Jacula" vienīgo uzsvaru vismaz šajā albūmā liek uz - ērģelēm. Jā, patiešām uz normālām baznīcas ērģelēm. Nezinu, vai arī albūms tapis baznīcā, vai kā, bet īpaši nekādus citus instrumentus līdzās ērģelēm es šeit nemanu. Vēl stilīgi ir tas, ka visi teksti (kuri summāri varētu būt ap 50 vārdiem visa albūma garumā) ir latīņu valodā. Vienai kompozīcijai es pat saprotu nosaukumu: "Magister dixit" (skolotājs saka)! Ģeniāli, vai ne. Laiku pa laikam kaut kāds tips nopietnā balsī pasaka: "Magister dixit" un tad turpinās ērģeļu orģijas. Protams, nekādas jau nu ne orģijas, bet tāda tipiska baznīcas spēlēšana. Tikām kompozīcija "Thriumphatus Sad" piedāvā mazliet daudzveidīgāku skanējumu - ģitāra ar šausmīgu distortion, laiku pa laikam kaut kas līdzīgs bungām un... salīdzinoši interesantāka ērģeļu kompozīcija. Dziedāšanas gan, protams, atkal nav, toties tas pats tips tagad saka: "Thriumphatus Sad". Oriģināli un daudzveidīgi, ne? Vispār to der pieminēt, ka grupas vokālists nekad nedzied, tikai reizēm runā. Turklāt tiešām runā, nevis tā kā Leonards Koens, kas runā muzikāli, bet šitais runā tā kā mācītājs. Patiesībā es pat nesaprotu, kāpēc šis viss veidojums skaitās rokmūzikai piederīgs un nevis klasiskajai, taču jā - tur taču ir tā viena dziesma ar ģitāru! Vispār - diezgan unikāls veidojums ir grupa "Jacula". Žēl, ka citus tās albūmus es droši vien nekad neizdzirdēšu (lai gan dabūt tos patiesībā ir iespējams)... Ā, starp citu, kā vēlāk noskaidroju, Jacula esot sātanisti. Neteikšu, ka mani tas šausmīgi šokētu.
music, 1969

Die Wiedertauefer

5.5
Ich glaube ein Fan Durrenmatts zu sein, das bedeutet aber nicht, dass ich ueber jedes seines Werk vor Freude pissen muss. "Die Wiedertaufer" ist ein representativer Fall, wenn ich nicht vor Freude pisse. Es ist eine Mittelalterische Komoedie in der eine Gruppe von "Wiedertaufern" ihre eigene Version der Christlichkeit durchsetzen will und gegen die klassischen Katholiken un Lutheraner kaempft. Der Leiter der Wiedertaufer ist ein ehemaliger Schauspieler, der einen Erzengel getroffen hat und zu einem neuen Mann geworden ist. Da ist auch ein Bischof auf der anderen Seite, der den Wiedertaufer Nummer Eins in seine Schauspieler Truppe Mal nicht aufgenommen hat und jetzt versteht, dass er einen guten Schauspieler verloren hat. Am ende siegen die konvenzionalen Christen natuerlich. Eigentlich fand ich das Werk nicht besonders komisch und habe ganz selten gelacht. Wenn es kein Duerrenmatt waere, haette ich vielleicht das Buch besser angenommen, von F.D. erwarte ich aber was besseres.
2006-08-11 00:00:00
book, 1969

Adieu Gary Cooper

5.0
Хотя по идее я должен был бы восхищаться Ромэном Гари - как никак он почти из наших краев - но на самом деле он меня не больно интересует. Какое-то время назад моя матушка стала большой почитательницей данного писателя, но вскоре и ей он надоел. Правду говоря, я и не поинетересовался - "Гари Купер" - это удачный или не удачный его роман. По мне то - явно это не вершина всей французской литературы, а всего лишь старание пожилого француза сойти за битника или хиппи. Главных героев в книге двое - это Джесси - дочь американского консула в Швейцарии, и Ларри - лыжник-бомж, если так можно сказать, который отказался от американской сборной по горным лыжам, потому что ему наплевать на общество и он - лыжник одиночка. Вообще книгу весьма сложно воспринять, она написана каким-то очень замороченным образом так что там скорее свихнуться можно, нежели особо заинтересоваться содержанием данного труда. Скукота не описуемая. Если я и дам Гари второй шанс стать мною любимым, то не скоро, хотя он то два раза гонкуровских приз за литературу отхапал, значит по крайней мере кто-то его ценит очень высоко.
book, 1969

Santana

7.3
Agrīnais Karloss Santana un vēlīnais Karloss Santana nav tas pats, kas agrīnais J.J.Cale un vēlīnais J.J.Cale, drīzāk tas ir kā agrīnais Rods Stjuars un 1980to Rods Stjuarts. Oriģinālsastāva "Santana" grupa droši vien visvairāk ievērojama ir pateicoties tās dalībai Vudstokas festivālā un lieliskajai Soul Sacrifice izpildīšanai tajā. Bet arī studijas versijā šis jam/bungu solo izklausās ne mazāk fenomenāli kā koncertā.
2007-12-21 17:23:59
music, 1969

Song for a Tailor

7.0
This is the same Jack Bruce who sang "In a white room with black curtains" a little earlier than he recorded this album of his own. In 1969 Cream was long dead (or short dead to be more precise, for Cream broke up in November 1968 and this album came out in September 1969) and Jack Bruce had no other options to survive in this harsh world than record music on his own. On "Song for a tailor" he didn`t choose a particulary unexpected approach, mostly sticking to blues rock he had already played in the Graham Bond Organisation and staying away from guitar rock, for not a single Eric Clapton is present on this record. His singing is pretty good though and the music has a decent groove going on. As it`s typically the case with bluesrock, this album isn`t about gigantic hits, memorable riffs or catchy choruses, it`s about feeling the groove, and the groove is there. Probably I`d find something else in this record, but it`s so darn hot in Riga today that I have no other option but to say that there`s nothing close to "Disraeli Gears" on this record but that doesn`t mean that it`s that bad, it`s just not THAT good.
music, 1969

The Andromeda Strain

6.5
I`m not exactly crazy for sci-fi literature, nor am I a fan of Michael Chricton. To be honest, I didn`t even know that he was some sort of a celebrity and had even written "Jurassic Park" and "Sphere". That doesn`t say that it makes him a brilliant writer. The biggest problem with science fiction quite often is the lack of depth in a book. You have to be truly great - like Bradberry or Vonnegut - to succed in this genre writing something trully outstanding. If you`re not - you can always have a good story but it won`t shake the world. "The Andromeda Strain" is a rather typical work of the genre. It does have some "bonus" points for adding diagrams and supposedly precise description of some technological equipment (one can`t deny that Chrichton did his best to convince the reader that this book is meant to be serious), yet his writing technique isn`t too bright. He ain`t no Azimov for sure. The andromeda strain is a deadly virus that has come to Earth from a space capsule and a group of scientists tries to find out how to fight against it. If I tried to find the ingredients of the Strain, I`d say that it owes some 50% to "War of the worlds" (in the original Wells incarnation, not the Tom Cruise film of course, which wasn`t a chef`d`oevre in the first place), then it has a component of typical Hollywood-ism including a time bomb that has to be dissactived in the last seconds, the closed environment of a laboratory with a group of scientists in it was later reused by Crichton himself in "Sphere", and it was also similar to "Evolution" in terms of the virus (ok, it`s a bacteria but I prefer calling it a virus) being capable to evolute rapidly in a nuclear explosion. A very forgettable book indeed.
book, 1969

More

7.0
This is a film that`s mostly known due to a soundtrack done by Pink Floyd at the time when the band was out of the Barrett domination period and was still looking for a new style. I guess there`s no need to describe the album here, for this actually is a film and not a music video. The story is following: Stefan, a young German, goes to Paris where he meets a young and sexy American chick Estelle. They fall in love easily and go together to Ibiza, where Estelle teaches the young man the pleasures and pains of taking drugs. They start off with marihuana, but it`s heroin that does the trick. And what`s the trick? Addiction of course. Stefan wants more and more (hence the title) yet he can`t get more and he can`t escape either. In the end he ODs and dies, just like you`d expect it from a film from late 60s, early seventies. In terms of style it`s quite similar to "Zabriskie point" and other movies my Antonioni, as well as to the French new wave, especially that goes for the abrupt ending which is a typical characteristic for films by Truffaut, Godard and other crazy fellows. The weirdest thing, apart from the music, was the language of the film. Barbet Schroeder is an Irani born German, Stefan is German, but he speaks with some accent in English most of the time, so does Estelle, yet some characters speak German between them, while others use French and still some others prefer Spanish. For me it was quite complicated, not being able to understand the Spanish and French parts (and non-removable subtitles in French didn`t help much with that). As for the film - it`s your basic story of sex, drugs and rock`n`roll and what you have in the end. By the way, it features a bit of Lesbian stuff, a thing I found to be strange for a film from this age. Even "Deep Throat" didn`t have that (as far as I remember). I guess, there`s no need to watch film like this, unless you want to be making out in the process or unless you`re a fan of Pink Floyd. Since I sadly had to skip the first point myself, I had to do with me being a fan, which was ok, but not as good, of course.
film, 1969

Take the Money and Run

6.5
I don`t know what`s wrong with me - how come I watched another Woody Allen movie? I had already promised myself more than once not to give this absolute freak one more chance to seduce my mind with his very monotonous kind of filmmaking. But so I thought - maybe back in 1969, when he was still quite young, Woody hadn`t learned to play the same old shtick over and over again yet? Well, I was a bit wrong, but I can`t say that the film was an utter dissapointment. First, this was almost the debut for Woody as a director - he had done "What`s Up, Tiger Lily?" before that but that wasn`t really a film of his. For the Tiger Lily film Woody just bought the rights for a Japanese spy movie and changed the story by adding a new soundtrack. That`s it. But sadly back in 1969 he already was able to play the foolish and not particulary successful cretin that he has impersonated for quite a while now (like I learned from a review of this film, he had already been a known stand-up comedian in the States for years at the time, and I`m sure that even in the clubs he already had come up with his character). Anyhow, Virgil Starkwell is a wannabe criminal that hasn`t yet performed a successful job, but he`s perfectly able of getting behind the bars. And you know what - he falls in love with a beautiful woman that also falls in love with him! Man, do I hate all those beautiful women embracing that stupid little freak who`s so whiny and wimpy that he drives me crazy. The character itself would have been pretty good - the way he says that crime pays and that it`s an interesting career with lots of travelling, that`s cool but the film isn`t really a film but much more of a one man`s show in a club disguised as a film directed by Woody Allen. And he once again (or, to be precise, for the first time) uses the classical Woody Allen aproach to film making - where everything is done in some form of a documentary, with actors speaking in the camera and not behind the camera, with some stupid interviews with people that knew Virgil Starkwell etc. I say, it would have been a very decent film, had Allen not repeated this shtick many times over and over. I can`t understand how come people call him inventive, for he`s about as diverse as AC/DC, only he doesn`t rock so hard.
film, 1969

Crosby, Stills and Nash

7.0
Most critics call this the hightest point of CS&N careers, and not absolutely without a reason - the album contains such classy and classical compositions like "Suite: Judy Blue Eyes" and... maybe some others. I still think that "Marrakesh Express" is the best song on the record - mostly because it`s much more energic than the rest of the LP. It`s no heavy metal of course, but at least it doesn`t put me to sleep like most of the songs on here do. I have little doubt about how moody all the songs on this record are and I`m aware that some of them have truly brilliant melodies but it`s not a secret fom me that it`s far from the kind of music I like it - it`s too rootsy and folky to be memorable. CS&N do a fine job for making background music but this would never become a part of the soundtrack of my life.
music, 1969

A Teenager of the old days

6.5
The story is as old as the world itself. Allen, the main hero of this novel (which is written from the first persons perspective as some kind of a diary) becomes the only heir of a very big amount of land when his brother suddenly dies. Being in the age of circa 20 years and not interested in his heritage at all Allen wants to pursue a much more spiritual life than that of a rich landlord. Still he can`t escape from the immense influence his mother has over him, and he knows that one day he will marry a girl who`s just 12 now but who also will inherit lots and lots of land. His life suddenly changes when he meets a woman working at a bookstore (he`s some kind of a reading freak). Although the woman is some 10 years older than he is and much wiser they become lovers (in the spiritual form of the word) and Allen is almost ready to break free from his mother. But he fails, despite the help by the woman (who doesn`t want to become his wife knowing that because of her troubled past she will be only a burden to a man of his statue) and a six-fingered man who almost became a priest but was much closer to becoming a lost soul. When everything seems to be lost it only gets worse - Allen suddenly finds a crush in himself on the 12 year old girl after seing her bathing naked in a lake but she knowing how much he hated her before runs into the woods where she gets raped and murdered by a local farmer.
book, 1969

Space Oddity

6.5
Although it ain`t the first album by D.B. it`s usually considered as his first, for before it David Jones wasn`t particulary known even in UK. But everything changed with the title track of this album (he at least became a one hit wonder for some years). "Space Oddity", the weird ode about Major Tom, a guy in space, is without a doubt the best track on this album and the only one you can`t live without. Lyrically it`s nice but one thing is wrong with this record - there aren`t too many beautiful memories on this disc - after having listened to it some three-four times over the period of 30 hours I have only managed to remember "God knows I`m good" and "Memory of a festival". The longest track on the album is "Cygnet Commitee", it goes for 9,5 minutes, by the way I don`t know what Cygnet is. Containing several parts almost as a prog-rock piece it starts off quite impressively but towards the end there`s quite an unlistenable coda. There are several Bowie albums that I would prefer to this one for sure.
music, 1969

Play Strindberg; End of a planet

7.5
My favourite Duerrenmatt! These two plays are meant not being shown to the spectators but a practice for the actors. The first one is a reworking of a play that I don`t know. Basically it`s a balaganic work about the family life, where Edward and Alice live together for 25 years for no clear reasons and have been hating each other for the same 25 years. When Kurt, a relative of theirs arrives, they first try to play a perfect couple but as a matter of fact they happen to be perfect monsters. The other one is a story about the first people of the earth, or not. It`s a story where weird things happen and where Biblical characters happen to be living in non-biblical circumstances, where you can`t really tell what Vietnam war people are fighting and what`s going on. It`s very sharp, of course, but for F.D. it goes without saying.
2005-08-24
book, 1969

Tadpoles

8.0
The Bonzo Dog Band made its name having one of its singles produced by Paul McCartney. Later on one of its most important members - Neil Innes joined up with Eric Idle from "Monty Python" and they did the Beatles mockumentary "The Rutles". On this record you can see one great example of combining music and comedy (much more than on the Rutles album which was more about the music and less about the comedy). The opening track "Hunting tigers out in Africa" is my favourite, yet the hit single "I`m the urban spaceman" ain`t no worse as a matter of fact - with it`s uplifting melody the spaceman song sounds like an outtake from a Beatles recording session. The best way to describe this is to imagine that this band consisted of Paul McCartney, Ringo Starr, Eric Idle and, say, Michael Palin. The missing link between the Beatles and "Monty Python`s flying Circus" has at last been found, and it does a groovy song about "Ali Baba" that sounds just as if it came from a Soviet comedy, weird as it is. High art it ain`t, pretentious it ain`t, it`s just your fun record.
music, 1969

Green River

7.5
One thing you can`t deny about CCR is that the songs of this band are catchy. On this very short album (less than 26 minutes) for instance there are several classical pieces of John Fogerty`s masterful songwriting, including "Bad Moon Rising" - my absolutely favourite song by CCR. Apart from that there are "Wrote a song for everyone" - a love ballad about a guy who can give his heart to everyone but the one he loves. Then there`s "Lodi"
music, 1969

Arthur

9.0
The full title of this album is "Arthur or the decline and fall of the British empire" but I`m too lazy to use that as a title. In case you wonder, Arthur isn`t king Arthur of the round table but an old British man who slowly approaches the end of his life in 1960s. I really don`t get how it happened that the Kinks aren`t revered as big as some of their contemporaries - such as the Beatles, the Stones and Engelbert Humpeldink. At least this album of theirs ranks up to the best rock music ever put out. It ranges a whole bunch of genres from slow and quiet romance like "Young and Innocent days" to the fast and furious "Victoria", from rag-timey "She Bought a hat like princess Marina`s" to avantgarde of "Australia". It has a majestic war epic "Some mother`s son" which concludes "Yes Sir, No Sir" army nonsense. It has great lyrics about whatever you want, excellent singing by the Davies brothers, untrivial melodies and everything else you`ll ever want from a rock opera (in case you call this a rock opera).
music, 1969

Songs from a Room

8.0
Of course, it isn`t the first time I listen to this record, not at all, but I had never listened to it 3 times a row, and now I have. That`s not a particulary hard task, of course, since the album is only 35 minutes long. That was the second album Cohen ever had, and it is one of his best. Cohen never had very much melody in his songs, as you know, he mainly does some guitar strumming, accompanying his singing, which isn`t that much of singing as well. He`s a poet from the beatniks, you know, and he`s very good at writing lyrics (or was way back in 1969). "Story of Isaac" is one brilliant example of his writing skills, telling about a man who goes mad and decides that he must kill his children in order to praise the Lord. Another song about God is called "The Butcher". A nice vision of God, isn`t it? To be short, I like all of those songs, although they aren`t really songs, but if they are good, what more do I need?
music, 1969

Jakob der Luegner

8.0
This is Jurek Becker`s most highly acclaimed work, and not without a reason. Jakob is a Jew in a gheto close to a small village in Poland who accidentally hears over a German radio that the Soviet army is but a few hundred kilometres away. When telling these news to other jews he knows that he would need to tell how exactly he heard the news, but that he can`t do - `cos it was in a German institution where he amazingly escaped death but he knew that the jews wouldn`t think that he was saved just for nothing. Anyhow he tells that he got a radio hidden at his place and that it`s where he got news from. And after that little lie he starts providing imaginary news to the jews everyday, in this way keeping them alive and hoping. But it`s not that easy for himself, for Jakob is no hero, and many times he`s close to giving himself in. What happens in the end is not really clear - the author provides two versions - in one of which the Soviet army comes fast enough to save the jews, while in the other case - it doesn`t. This book reminded me of the film "The Pianist" by Roman Polanski, only in a less pathetic manner.
book, 1969

Easy Rider

6.0
You should know a song from this film, the one that goes "I was born... born to be wild", and "Steppenwolf" is that head bangin` band that played it. Maybe it`s the best part of the film, when you wave your hair listening to its rhyth and looking at two cool guys riding on their bikes through the US of A. Not that there`s much more in the film than those two guys on their bikes. One of them is the good looking one, and Peter Fonda is the guy who plays him. Wyatt (that`s the guy`s name) drives a cool bike in the national colours in a matching suit, while Billy is just a strange cowboy like character. On their trip after getting a load of money from a drug deal they encounter several people, among whom is a young Jack Nicholson who plays an alcoholic lawyer. What`s the problem for the heroes - that nobody accepts them - long haired motorbiking people, they are looked upon as weed junkies (which they are) and gay sissies (which they most definetely aren`t). The final is quite sad - Nicholson is killed in sleep by some morons, while the others are later shot by some stupid farmer, because like Jack said - people who like talking about freedom don`t like looking at people that are free. If you like movies with beautiful landscapes and good rock music, this one is a good choice, otherwise - try something a bit less sleepy.
film, 1969

White Sun of the Desert

6.0
An action movie - at least it`s what it seems to be. What can I say? Most of it was nothing special, actually I didn`t find it that entertaining but towards the end it changed in the positive way. It sure ain`t that simple although characters are divided into black and white which doesn`t really appeal to me but that`s the case for most of the movies. Note on the overall rating: till something like 15 minutes before the end I was thinking to give it a 4 but at the end I found that it was not so bad after all.
film, 1969