Kazhes pierakstu burtnīca

"Rips van Vinkls" ir Friša radio luga, kas vēlāk pārauga romānā "Štillers" un te nu man jāatzīst, ka oriģinālā versija ir interesantāka par tās gala produktu. Sākotnējie notikumi šajā lugā ir līdzīgi kā romānā - kāds vīrietis tiek aizturēts Šveicē dzelzceļa stacijā pēc tam, kad viņš ir iedevis pliķi uzstājīgam stacijas darbiniekiem, izrādās, ka viņš ceļo ar viltotiem dokumentiem, kā rezultātā viņš nonāk cietumā. Kāds nejaušs aculiecinieks policijai atklāj, ka šis aizturētais nav nekas cits kā pazīstamais tēlnieks Anatols Vādels, kas pazudis pirms dažiem kadiem (Vādels romānā pārvēršas par Anatolu Štilleru). Taču aizturētais vīrietis atsakās sevī atzīt šo Vādelu, kurš turklāt tiek meklēts par vairākiem nebūtiskiem noziegumiem, piemēram, viņš nav samaksājis kaut kādus nodokļus. Tā vietā šis cilvēks uzskata un apgalvo, ka viņš esot Rips van Vinkls, kas Latiņamerikā pastrādājis vairākas slepkavības un jau Šveicē ir nogalinājis savu sievu. Atrodas arī Anatola Vadela sieva - dejotāja, kura vīra iespaidā patiešām bija gandrīz kapā novesta, bet nekādu vardarbību viņš pret viņu izrādījis nebija. Kāds advokāts ņemas cītīgi van Vinklu aizstāvēt, mēģinot panākt sava aizstāvāmā atbrīvošanu no cietuma, kamēr pats Vādels (vai van Vinkls) mēģina pierādīt, ka viņš ir slepkava un nevis kaut kāds tēlnieks. Tikai problēma ir tāda, ka viņu visi atpazīst kā Vādelu, tai skaitā sieva. Turklāt tā kā viņš ir ievērojams tēlnieks, vietējā mākslas akadēmija gatava nomaksāt visus viņa parādus, lai tikai Vādels tiktu atbrīvots un varētu tikt atklāta viņa jubilejas izstāde. Tiesa patiešām Vādelu attaisno, atzīstot viņu par Vādelu un nevis par Ripu van Vinklu (kas turklāt izrādās personāžs iz kāda stāsta par vīrieti, kas aizmidzis zem koka un pamodies pēc 20 gadiem pavisam citā pasaulē). Tikai Vādels nav apmierināts ar tiesas lēmumu un mēģina nogalināt savu sievu pa īstam, tiesa, neveiksmīgi, un atkal tiek ieslodzīts. Un kā izsakās prokurors, kas piedalījās viņa lietā, problēma šajā situācijā ir tāda, ka tiesas cilvēku vērtē un uzskata par to, kas viņš kādreiz ir bijis - šajā gadījumā tēlnieks, saviem stereotipiem, kas balstīti uz pagātni izslēdzot domu, ka cilvēka attīstība var nebūt nepārtraukta. Proti, kāpēc gan šis cilvēks X, kas pirms 3 gadiem bija vēl tēlnieks Anatols Vādels, tagad nevarētu būt nežēlīgs slepkava Rips van Vinkls, kas pastrādājis savus noziegumus vēl tajā laikā, kad eksistēja Vādels un šos noziegumus Vādels noteikti nav pastrādājis? Principā to var uzskatīt par atteikšanos no loģikas, bet var arī - par paradoksālu loģikas modeli. Vismaz man kaut kas tāds ļoti patīk.