Kazhes pierakstu burtnīca

Šis noveļu krājums, jāatzīst, man nekļuva par unikālu atklāsmi, kā gan patiesībā varēja arī rēķināties. Būtiskākais atklājums tā sakarā ir tāds, ka Leklēzio ir viens no pesimistiskākajiem un depresīvākajiem rakstniekiem, kādus man ir nācies iepazīt. Protams, novele pēc definīcijas nav pats optimistiskākais žanrs, tomēr ne visās novelēs pasaulē figurē dažādi nelaimīgi cilvēki, kurus kāds nogalina, izvaro vai kuri vienkārsi nomirst badā. Te atrodas vieta gan cilvēkam, kas apstākļus spiests kļuvis par zagli, gan nabaga dienvidslāvam, kas bez algas strāda stroikā, gan pusaudzim, kas aizbēg no mājas un mēģina apzagt veikalu. Vispār te būtu vietā aicinājums, ko nācies bieži dzirdēt veltītu Latvijas (un ne tikai) masu medijiem: vairāk optimisma! Neziņosim tikai par sliktajām ziņām, bet rādīsim, ka mums janvārī zied puķes un ka vētrā sērfotājiem ir labi! Lai gan attiecībā uz ziņām es varbūt arī piekrītu, ka nav ko ar to pozitīvismu pārspīlēt, jāsaka, ka šādas depresīvisma pārņemtas grāmatas man pie sirds neiet, nu, ok, tu ieņem savu gruzonista pozu, bet reāli tu neko nepasaki, neko lietas labā nedari, tikai vaidi un čīksti un tieši tā dara Leklēzio. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Latvijā grāmatu būtu izdevies pārdot lieliskās tirāžās.