Kazhes pierakstu burtnīca

"Grāmatu par Blānšu un Mariju" pēc ļoti ilgām pārdomām izvēlējos kā pirkumu par dāvanu karti Jāņa Rozes grāmatnīcā. Lai gan es esmu diezgan intensīvs lasītājs, grāmatas izvēle man bieži sagādā nopietnas problēmas (izņemot Gētes institūta bibliotēkas apmeklējumus, kad man principā nospļauties, kādu grāmatu ņemt, ka tik vāciski un nav dzeja). Enkvistu pagājušogad iepazinu kā biedejošās "Magnetizētāja 5. ziemas" autoru un šogad viņš savu reputāciju manās acīs vēl nav zaudējis. "Grāmata par Blānšu un Mariju" uz aizmugurējā vāciņa gan nodēvētā par stāstu par mīlestību, bet patiesībā tas atkal ir vēl viens vairāk vai mazāk patiess šausmu stāsts. Tā centrā atrodas Blānša Vitmena - reāla sieviete, kas 19. gadsimta otrajā pusē tika dēvēta par "histērijas karalieni", kuru ārstēja Zigmunda Freida skolotājs profesors Šarko, bet vēlāk viņa kļuva par Marijas Kirī asistenti rādija laboratorijā, kā rezultātā viņai amputēja abas kājas un kreiso roku, bet ar savu atlikušo roku Blānša Vitmena trīs burtnīciņās aprakstīja šo to iz savas dzīves uzskatiem un tieši šīs burtnīcas ir pamatā Enkvista romānam. Otrs centrālais personāžs ir Marija Sklodovska-Kirī, ar kuru Vitmena bija sadraudzējusies un kura Vitmenu izmitināja savā mājā līdz tās nāvei. Marijas Kirī dzīvē centrālā vieta līdzās rādijam šeit ierādīta viņas sakaram ar kolēģi Polu Langevinu (jau pēc Pjēra Kirī nāves), kā rezultātā Kirī krita totālā nežēlastībā franču sabiedrības acīs kā ārzemniece (un "iespējama ebrejiete"), kas izbojājusi franču zinātnieka laulību un pat bija baigie protesti, kad Kirī saņēma savu otro Nobela prēmiju. Grāmata strukturēta tā diezgan neskaidri, gluži hronoloģiski tas nav, turklāt pa brīžam tajā iesaistās arī pats Enkvists, kas šeit stājas priekšā kā teksta analizētājs, brīžiem viņš mazliet pārspīlē ar seksu, kaut gan nē, patiesībā nepārspīlē gan. Īstenībā viņš ir ļoti saistošs stāstītajs, jo esmu pārliecināts, ka ne kurš katrs rakstnieks spētu man radīt interesi par mirušiem fiziķiem. Both thumbs up!