Kazhes pierakstu burtnīca

Ja man vajadzētu definēt, kas ir "indie" filma, "Half Nelson" gandrīz perfekti atbilstu tās definīcijai. Pirmkārt, kārtīgai indie filmai nepieciešams, lai tajā nepiedalītos pārāk daudz zināmu aktieru un šis punkts te tiek izpildīts. Otrkārt, kameras darbība šāda filmā parasti ir minimālistiska, krāsas ir nedaudz vhs-iskas un kamera pa brīžam mazliet tā kā raustās. Treškārt, indie filmā pēc definīcijas nedrīkst būt pārāk izteikts sižets - šāda filma nav ceļš no Rīgas uz Madonu, tā ir labākajā gadījumā orientēšanās sacensības Slīteres rezervātā, tikai tādas sacensības, kurām nav nedz sākuma, nedz beigu un kurās tu nekad nezini, vai patlaban neatrodies kādā kontrolpunktā. Filmas centrā ir vidusskolas vēstures skolotājs Dens, kas vienlaikus ir arī meiteņu basketbola komandas treneris (interesants apvienojums!). Dena galvenais hobijs ir narkotikas, taču tas viņu (vismaz amerikāņu izpratnē) nepadara par sliktu skolotāju. Savi plusi viņa pieejai, protams, ir - atteikšanās no jebkādiem nevajadzīgiem šabloniem, brīva mācību forma, netriviāla pieeja, bet ir arī viens elements, kas varētu lieliski izskaidrot, kāpēc savā pelēkajā masā amerikāņi ir diezgan neizglītoti - viņš saviem skolēniem gandrīz nemāca vēsturi, bet tikai teorētiski par to spriedelē, līdz ar to es nebrīnītos, ja viņa audzēkņi uzskatītu, ka Hitlers bija feminisma atbalstītājs un ka Eiropā mūsdienās valda Sadams Huseins, kaut gan nē - tiesi par Huseinu tur filmā viņš uzbrauca, ka amerikāņi tāpat tic, ka Huseinam bija masu iznīcināšanas līdzekļi, lai gan vairākus gadus pēc tās iekarošanas tie vēl nav atklāti. Viena lieta, protams, ir jāatzīst - "Half Nelson", kas gan ir laba indie filma, ir ideāli slikta filma, ko skatīties tusiņā, jo filmā nekas reāli nenotiek un tā ne ar ko nebeidzas, tā vietā vienkārši plūstot kā upe. Kopumā piedzīvojums ir tīri skaists, tikai tas nav piedzīvojums.