Mein Name Sei Gantenbein
(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.
Tomēr tagad par Gantenbeinu. Šoreiz grāmatu lasīju vāciski, kā arī nākas, līdz ar to iespaidiem vajadzētu būt savādākiem. Tās būtiskākā iezīme ir ļoti neskaidrs sižets - stāstītāju ir pametusi viņa draudzene un tagad viņš veido stāstus, kuros piedalās vairāki atkārtojošies personāži dažādās situācijās. Patiesībā tur ir trīs vīrieši - Enderlins, Gantenbeins un Svoboda, kā arī sieviete vārdā Lila. Savā ziņā visskaidrākais ir stāsts par Linu un Gantenbeinu (tiesa tas ir izplests visā grāmatas garumā un ir ļoti mainīgs). Ideja ir tāda, ka Gantenbeins ir cilvēks, kas izliekas esam akls, bet patiesībā tāds nemaz nav, līdz ar to viņa laulība ar Lilu ir diezgan dīvaina - viņa nezina, ka vīrs viņu redz, bet viņš nedrīkst atklāt, ka zina, ka viņai ir mīļākie, ka zina, ka viņa viņam melo. Lila lielāko daļu romāna ir aktrise, bet pa brīžam autors viņai nomaina profesiju vai vēl kādas citas iezīmes. Jau pašā romāna sākumā Frišs paskaidro: "Ein Mann hat eine Erfahrung gemacht, jetzt sucht er die Geschichte seiner Erfahrung." (cilvēkam ir radusies pieredze un tagad viņš meklē savas pieredzes stāstu). Enderlins ir profesors, kuram jābrauc uz Harvardu lasīt lekcijas, bet Lilas dēļ viņš to nedara, reizēm viņš ir Lilas mīļākais (bet ne tad, ka Lila ir kopā ar Gantenbeinu, tikai kad viņa ir kopā ar Svobodu). Svoboda ir visfiziskākais no visiem trijiem, reizēm viņš ir Lilas pirmais vīrs, reizēm - tagadējais, kuru viņa krāpj ar Enderlinu, bet autors patiesībā ir visi trīs, tikai tie katrs ir sava viņa personības daļa. Patiesībā šo romānu ir ļoti grūti aprakstīt, jo to nevar tā normāli sadalīt notikumos, jo personāži mainās vietām, tā kā Frišs to mēdz pārbīdīt visnegaidītākajos veidos. Tomēr varētu mazliet pastāstīt par pašām sajūtām no šīs grāmatas - tā patiesībā ir diezgan izteikts drāmas un komēdijas apvienojums, vairums epizožu ar Gantenbeinu ir izteikti komiskas, lai gan reizēm arī ne bez sava smaguma, tikām Svoboda un Enderlins ir daudz liriskāki personāži. Tāpat te parādās šādi tādi paranojas elementi, piemēram, kad autors (vai galvenais vārdā nenosauktais varonis, kas iztēlojas Gantenbeinu un kompāniju) slepus novieto magnetafonu un ieraksta savu draugu sarunu savā prombūtnē, lai noteikti, vai tie viņa klātbūtnē melo un secina, ka meli ir daudz dziļāki nekā magnetafons spēj novērtēt un ka pat video ieraksts viņam nespētu neko atklāt. Man toties Frišs atklāj to, ka ikviena (gandrīz) viņa darba lasīšana ir patiesa literāra bauda un uzteicama ar pieciem plusiem.
Tomēr tagad par Gantenbeinu. Šoreiz grāmatu lasīju vāciski, kā arī nākas, līdz ar to iespaidiem vajadzētu būt savādākiem. Tās būtiskākā iezīme ir ļoti neskaidrs sižets - stāstītāju ir pametusi viņa draudzene un tagad viņš veido stāstus, kuros piedalās vairāki atkārtojošies personāži dažādās situācijās. Patiesībā tur ir trīs vīrieši - Enderlins, Gantenbeins un Svoboda, kā arī sieviete vārdā Lila. Savā ziņā visskaidrākais ir stāsts par Linu un Gantenbeinu (tiesa tas ir izplests visā grāmatas garumā un ir ļoti mainīgs). Ideja ir tāda, ka Gantenbeins ir cilvēks, kas izliekas esam akls, bet patiesībā tāds nemaz nav, līdz ar to viņa laulība ar Lilu ir diezgan dīvaina - viņa nezina, ka vīrs viņu redz, bet viņš nedrīkst atklāt, ka zina, ka viņai ir mīļākie, ka zina, ka viņa viņam melo. Lila lielāko daļu romāna ir aktrise, bet pa brīžam autors viņai nomaina profesiju vai vēl kādas citas iezīmes. Jau pašā romāna sākumā Frišs paskaidro: "Ein Mann hat eine Erfahrung gemacht, jetzt sucht er die Geschichte seiner Erfahrung." (cilvēkam ir radusies pieredze un tagad viņš meklē savas pieredzes stāstu). Enderlins ir profesors, kuram jābrauc uz Harvardu lasīt lekcijas, bet Lilas dēļ viņš to nedara, reizēm viņš ir Lilas mīļākais (bet ne tad, ka Lila ir kopā ar Gantenbeinu, tikai kad viņa ir kopā ar Svobodu). Svoboda ir visfiziskākais no visiem trijiem, reizēm viņš ir Lilas pirmais vīrs, reizēm - tagadējais, kuru viņa krāpj ar Enderlinu, bet autors patiesībā ir visi trīs, tikai tie katrs ir sava viņa personības daļa. Patiesībā šo romānu ir ļoti grūti aprakstīt, jo to nevar tā normāli sadalīt notikumos, jo personāži mainās vietām, tā kā Frišs to mēdz pārbīdīt visnegaidītākajos veidos. Tomēr varētu mazliet pastāstīt par pašām sajūtām no šīs grāmatas - tā patiesībā ir diezgan izteikts drāmas un komēdijas apvienojums, vairums epizožu ar Gantenbeinu ir izteikti komiskas, lai gan reizēm arī ne bez sava smaguma, tikām Svoboda un Enderlins ir daudz liriskāki personāži. Tāpat te parādās šādi tādi paranojas elementi, piemēram, kad autors (vai galvenais vārdā nenosauktais varonis, kas iztēlojas Gantenbeinu un kompāniju) slepus novieto magnetafonu un ieraksta savu draugu sarunu savā prombūtnē, lai noteikti, vai tie viņa klātbūtnē melo un secina, ka meli ir daudz dziļāki nekā magnetafons spēj novērtēt un ka pat video ieraksts viņam nespētu neko atklāt. Man toties Frišs atklāj to, ka ikviena (gandrīz) viņa darba lasīšana ir patiesa literāra bauda un uzteicama ar pieciem plusiem.
2007-01-17
comments powered by Disqus