An Artist of the Floating World

(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.
2007-01-22
7.0
comments powered by Disqus