Kazhes pierakstu burtnīca

Svētdienas vakarā, kas bija pēdējais publiskā tusiņa vakars pirms mana brauciena uz Ženēvu un kas notika pēc brauciena uz Jūrmalu, mēs pie Sīčiem skatījāmies šo aizraujošo Devida Linča filmu. Par šo filmu jau iepriekš zināju vienu - ka tā ir filma par to, kā kāds tips brauc ar zāles pļāvēju ciemos pie sava brāļa, kas dzīvo ļoti tālu. Un vēl es zināju, ka šajā filmā nekas nenotiek, vismaz šāds bija apraksts, ko biju guvis no N.R. (kuram šī filma gan patiesībā, cik zinu, patīk visnotaļ labi). Kā lai arī nebūtu, filma patiesībā izrādījās ievērojami enerģiskāka, nekā es biju no tās gaidījis (galvenokārt tur gan laikam "pie vainas" manas ļoti zemās izvirzītās prasības. Pirmkārt, izrādījās, ka viņš ar zāles pļāvēju brauca pa ceļu, nevis pa lauku, līdz ar to tur parādās arī citi cilvēki, izņemot galveno varoni, arī dialogu filmā ir ievērojami vairāk, nekā biju gaidījis. Tas, protams, nenozīmē, ka "Straight Story" ir enerģijas pārpilns kino darbs, drīzāk otrādi, tomēr tas nav arī tik letarģisks kā, teiksim, Kojaniskvaci (nezinu, kā to nosaukumu pareizi pierakstīt). Jāatzīst, ka, iespējams, es šo filmu labāk spētu novērtēt pēc gadiem 40, tā tomēr ir filma par veciem cilvēkiem, kas lielā mērā ir domāta tieši veciem cilvēkiem, tā nav paredzēta tādiem garām paskrējējiem un nepadomātājiem kā man, tajā ir pārāk daudz skaudru skumju, lai to varētu tā skatīties vienkārši svētdienas vakarā, ne par ko nedomājot, smags un liels kino, lai arī ne ikvienam piemērots.