Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot esmu sapratis, kādēļ man visu laiku radās neskaidrības par divām šogad Oskariem nominētajām filmām - "Flags of our fathers" un "Letters from Iwo Jima". Es visu laiku zināju, ka vienu no šīm filmām ir veidojis Klints Īstvuds un ka viena no tām ir par konkrētu 2. pasaules kara kauju starp japāņiem un amerikāņiem. Tikai tagad es beidzot esmu sapratis, ka šīs filmas patiesībā ir vienotas - ka tās rāda vienas medaļas divas puses, viena ir filma par amerikāņiem šajā kaujā, otra - par japāņiem. Un abas ir režisējis Klints Īstvuds, tādējādi pretendējot uz diezgan solīdu Oskaru skaitu (lai gan patiesībā Īstvuda filmas parasti lielu statuešu bagāžu spēj savākt arī gadījumā, ja viņam ir tikai viens nominēts darbs). Principā droši vien dažs labs (vai pareizāk gandrīz visi) varētu būt piefiksējuši, ka kara filmas nebūt nav mana iecienītākā tējas šķirne, gluži otrādi, es tādas skatos diezgan nelabprāt un tikai tādēļ, ka mans Ženēvā skatāmo filmu klāsts sāka pamazām rukt īsāks, es šo gabalu vispār noskatījos. Tomēr izrādījās, ka filma bija pat ļoti laba, tā kā Īstvuds šajā kara filmā patiesībā tieši karam veltī salīdzinoši nelielu ekrāna laika daļu. Tas ir vēstījums par dažiem jaunekļiem, kam pagadījās kļūt par dalībniekiem leģendārā fotogrāfijā, kas amerikāņiem kļuva par kara uzvaras simbolu - attēls, kurā seši kareivji nostiprina karogu uz iekarotas virsotnes kādā klinšainā Japānas salā vārdā Ivo Džima. Un kādu laiciņu vēlāk, kamēr karš vēl turpinājās, trīs uz to brīdi izdzīvojušie jaunekļi tika savākti uz Štatiem, lai viņi tur kā kara varoņi vāktu līdzekļus armijas atbalstam, tādējādi kļūdami par propogandas mašīnas elementu un mēs redzam, kā šie jaunizceptie varoņi mēģina tikt galā ar jauno savas dzīves pavērsienu. Vienam no viņiem - amerikāņu indinānim vārdā Aira Heizs - tas padodas pavisam slikti, tā ka viņš pat atgriežas karā, kamēr pārējiem tas iet daudz labāk, lai gan arī viņi saprot, ka būtībā ir tikai marionetes un nav nekādi varoņi. Starp citu, kad to indiāni filmas garumā visu laiku sauca par Airu, es domāju - hā, viņam ir tāds pats vārds kā Airam Heizam (jo es nevarēju atcerēties, kas īsti ir Aira Heizs, bet šis vārds man bija palicis atmiņā - kā vēlāk noskaidroju, no tāda paša nosaukuma Džonija Keša dziesmas). Vispār filma ir tīri interesanta un ļoti smuki uzfilmēta (ar to gan laikam Klinta Īstvuda darbi izceļas, ka tie vizuāli vienmēr ir perfekti - es te, protams, nerunāju par vesterniem no laikiem, kad viņš pats pamatā bija aktieris). Patiešām laba kara filma, bez stulba patosa un bez stulbas ķengāšanās.