Kazhes pierakstu burtnīca

Sofijas Kopolas filma "Marija Antuanete" manā disku maciņā braucienam uz Šveici nenokļuva tādēļ, ka es būtu pārmērīgs kostīmfilmu cienītājs vai tādēļ, ka kopš "Lost in Translation" Kopola tiek uzskatīta par vienu no krutākajām sievietēm režisorēm Holivudā. Patiesību sakot, šīs filmas galvenā vērtība manās acīs bija viena tās saņemtā Oskara nominācija (kaut kādā nebūtiskā kategorijā - laikam par tērpiem), kas to padarīja par mana "masterplan" - noskatīties visas Oskariem nominētās filmas (šobrīd jau saprotu, ka šo plānu noteikti nerealizēšu no - 133 nominācijām patlaban esmu noskatījies 51 - tās ir nominācijas, nevis filmas, līdz ar to reāli ņemot esmu ticis galā ar mazāk kā pusi filmu un manā krājumā ir atlikušas tikai pavisam nedaudzas nenoskatītās filmas no šīs kategorijas, bet uz manu atgriešanos Rīgā oskari būs jau garām.
Mariju Antuaneti šaiten atveido Kirstena Dansta (Elizabettauna, Zirnekļcilvēks), kamēr Francijas dofīns un vēlāk karalis ir Džeisons Švarcmans. Skatoties filmu, nekādi nevarēju atcerēties, no kurienes šis dīvainis ir, un izrādījās, ka viņš ir vislabāk zināms kā "I heart Huckabees" galvenā zvaigzne - tas pats tips, kas sacerēja dzejoli ar ģeniālo frāzi "You rock, rock!" No aktieriem vēl pieminēšanas vērti ir Stīvs Kūgans, Džūdija Deivisa un Mariana Feitfula, kas man gan vairāk asociējas ar vārdu dziedātāja nekā aktrise.
Anyway, šī filma lielā mērā bija tieši tāda, kā es biju no tās gaidījis (jo, šķiet, pārmaiņas pēc mani informācijas avoti nebija aplami). Visprecīzākais, ar ko es to varētu asociēt, ir Falco videoklips dziesmai "Rock me Amadeus", kas nav nekāds brīnums - pat muzikālais noformējums šajā filmā ir diezgan lielā mērā tāds postpancīgi dejojošs, apmēram pusi uz pusi kombinējoties ar klasisko mūziku.
Filmā absolūti nekāda uzmanība netiek pievērsta "populārākajam" notikumam Francijas pēdējās pirmsrevolūcijas karalienes dzīvē - tam, kā viņa iepazinās ar giljotīnu, tā vietā uzsvars tiek likts uz citu arī diezgan sāpīgu elementu karalienes dzīvē (šeit mēs redzam pilnīgi savādāku karalieni nekā Frīrsa "Karalienē") - viņas antīmo dzīvi ar Ludviķi XVI. Patiesībā, tā no malas raugoties, šī situācija nešķiet īpaši dīvaina - apprecinot piecpadsmitgadīgu puišeli ar četrpadsmitgadīgu meiteni gaidīt, ka viņi būs lieli intīmās dzīves pazinēji un strauji pēcnācēju radītāji, varētu būt diezgan naivi, tomēr šajā konkrētajā gadījumā šī lieta laikam bija īpaši problemātiska. Es gan gribētu atzīmēt, ka man personīgi šķiet, ka filma, kuras vairāk kā pirmās stundas garumā galvenā intriga ir - kad viņam beidzot izdosies "pop the cherry" - nav nosaucama par pārmērīgi interesantu. Un vispār - šī filma, manuprāt, ir tāds smuks ietinamais papīrs bez īpaša satura - tāds kā divas stundas garš mūzikas videoklips ar cilvēkiem galma tērpos, kuri dejo, ēd kūkas un pielaiko kurpes, bet tam visam apakšā ir ļoti maz satura - īstenībā mēs tikai saprotam, ka principā Marija Antuanete ir jauka meitene, kurai tikai nav ne mazākās sajēgas par to, ar ko viņai vajadzētu nodarboties, tāpat arī Ludviķis XVI nav slikts cilvēks, tikai viņš ir pārāk memļacīgs, lai būtu karalis, tas arī viss. Pat ja vēsturiski tas būtu pamatoti (man, ja godīgi, vienalga - ir vai nav), tad no filmas es tomēr parasti gaidu vairāk nekā videoklipa emocijas. Tikām "Marija Antuanete" mani kā kino mīļotāju atstāja gluži vienaldzīgu, smuki tērpi, savs stiliņš - diezgan svaiga pieeja, neizmantojot debīlākās šādu filmu klišejas, tomēr, tomēr - sausais atlikums pēc šīs filmas noskatīšanās ir diezgan neliels. Varu arī izteikt savu ne īpaši lielu sajūsmu par filmas grima māksliniekiem - pēc idejas filmas garumā Marijai Antuanetei vajadzēja no 14 gadīgas meitenes kļūt par vismaz 30 gadīgu sievieti, bet kā skatītājs es to vizuāli kaut kā nemanīju, ka vispār jebkādas izmaiņas tēlā parādītos. Tomēr par tērpiem Oskaru filma varētu noteikti iegūt.