Kazhes pierakstu burtnīca

Ja nemaldos, ikvienu savu apskatu par kādu mūziklu es sāku ar vārdiem, ka principā es neesmu mūziklu cienītājs. Tāpēc arī šoreiz sekošu šim principam un teikšu: tā kā teorijā mūzikli man nešķiet īpaši simpātiski, šī 8 oskariem nominētā filma man radīja zināmas bažas par to, vai tā spēs mani īpaši ieintriģēt. Attiecībā uz tām neskaitāmajām nominācijām gan būtu vērts piebilst, ka trīs no tām ir vienā kategorijā - par labāko dziesmu un arī no pārējām vairākas ir mani ne īpaši interesējošās kategorijās, bet tomēr 8 nominācijas ir un paliek 8 nominācijas.
Pirms ķerties pie kritizēšanas, uzreiz atzīšos, ka mani nekad nav īpaši interesējusi grupa, kas kļuva par prototipu mūziklam, pēc kura uztaisīta šī filma - Diana Ross un The Supremes manā izpratnē ir diezgan lokāls (ja tādu terminu var attiecināt uz tik lielu valsti kā ASV) fenomens, kas muzikālajā ziņā nav neko unikāls. Jau otro gadu pēc kārtas kā mūziķi un komponistu mēs sastopam Džemiju Foksu, tomēr tad jau man jāsaka, ka "Rejs" bija daudz labāka filma - tikai tāpēc, ka tur tika izmantotas oriģinālās Reja Čārlza dziesmas, kas manā izpratnē ir vismaz galvas tiesu pārākas par 99% no Motown produkcijas un kas turklāt pārkāpj stilu robežas, kamēr "Dreamgirls" piedāvātā mūzika ir apmērām tikpat drosmīga, interesanta un revolucionāra kā Vitnijas Hjūstones daiļrade.
Arī pats stāsts filmai apakšā nav īpaši oriģināls - trīs melnādainas jaunas sievietes sapņo kļūt par populārām dziedātājām, un grūtā darbā viņas savu mērķi sasniedz, tikai talantīgākajai no viņām - ne pārāk slaidajai Efijai Vaitai nākas atkāpties otrajā plānā, jo viņa nav tik glīta kā Bejonce Noulza (saukta par Dīnu Džonsu), un Efija pat tiek no grupas patriekta. Tikām tur, protams, grupas dalībniecēm veidojas romantiskas attiecības ar kaut kādiem tur menedžeriem un konkurējošajiem dziedātājiem utt., utt. Beigās kādreizējās pretiniece Dīna un Efija salabst un viss ir skaisti, tikai grupa ir izjukusi. Īstenībā gan saukt "The Dreams" par grupu man nākas diezgan grūti, jo tā nav grupa manā izpratnē - tās ir trīs dziedātājas, kurām tiek dotas dziesmas. Tāpēc mani personīgi diezgan aizvainoja epizode, kurā šamās bija saliktas vienā kadrā ar bītliem, kuri it kā gribot ierakstīt ar viņām kopā kādu dziesmu, bet viņas ir pārāk aizņemtas. C`mon - bītli bija "the real thing", bet "the supremes" bija smukā kastītē pasniegts Engelberts Humperdinks (vai kā tur viņu sauca) - tāda mūzika, kas nevarēja radīt īpašu sašutumu arī konservatīvajos jauniešos vecākos, tāda mūzika, kura vispār nebija nekāda mūzika. Sorry, bet laikam gan man šī filma vienkārši idejiski ir pilnīgi garām.