The Pursuit of Happyness

"Tiekšanās pēc laimes" ir labākā Vila Smita filma, kādu man līdz šim ir nācies redzēt. Protams, nemaz tik liels sasniegums pēc definīcijas tas nav, jo "Vīri melnā" nav mana visu laiku mīļākā filma, gabalu par Muhamedu Ali es nenoskatījos, uzskatīdams boksu par man neinteresantu tematiku, "Hitch" es neesmu redzējis, "Wild Wild West" arī tikai daļēji (un tā jau ar nav nekāda super filma), kamēr "Independence Day" vienīgais krutisms bija specefekti, ā, vēl bija "I Robot", bet tā filma man arī nelika lēkāt uz dibena no sajūsmas.
"Tiekšanās pēc laimes", kā tiek apgalvots (iespējams, melīgi, bet man slinkums pārbaudīt) sākuma titros, ir filma, kas balstīta uz reāliem notikumiem. Vils Smits ir augsta līmeņa universālo slotu pārdevējs - ar tādu atšķirību, ka viņa "universālā slota" ir pamatīga izmēra kaulu skeneris (starp citu, kur ir palikuši Rīgas neskaitāmie universālo slotu tirgotāji?). Viņam ir arī sieva (draudzene?) un dēls, kuram viņš vēlas būt labs tēvs. Taču, lai būtu par labu tēvu, ir nepieciešama viena lieta, kuras viņam diezgan lielā mērā pietrūkst - un tā lieta ir piķis. Nez kādēļ kaulu skenerus neviens diez ko labprāt nepērk un tā rezultātā Kriss Gārdners (t.b. Smits) ir regulāri parādos, bet būšana parādos ir saistīta ar sarežģītam attiecībām ģimenē, kas vienā brīdī noved pie tā, ka sieva viņu pamet un viņš paliek divatā ar savu piecgadīgo dēlēnu, kura aprūpēšana ir viņa dzīves galvenais mērķis. Toties Gārdneram parādās arī iespēja - viņš piesakās apmācību programmā kādā brokeru kantorī, kur viens no 20 grupas pārstāvjiem pēc pusgada ilgiem kursiem dabūs darbu kantorī (jā, brokeri - šī tēma man tagad ir pat nedaudz zināma). Tikām gan viņam neatliek laika nodarboties ar savu tirdzniecību, kas noved pie tā, ka vienā brīdī viņam nākas atstāt moteli, kurā viņi iepriekš mitinājās, kļūstot par kaut kādas nabagmājas iemītniekiem. Turklāt vienlaicīgi Gārdners visus šos mēnešus iet praksē tajā brokeru kantorī, izlikdamies, ka viņa dzīvē viss ir kārtībā, ka viņš nav kaut kāds bomzis, kuram nav pat savas gultas.
Patiesībā šī filma ir mazliet savādāka, nekā es biju par to iepriekš domājis, tajā nav tā muļķīgā patosa, ar kuru es biju rēķinājies, tā vietā filma ir sirsnīga un es pat tiešām spēju aizmirst, ka šeit mums ir darīšana ar Vilu Smitu. Lielisks kino!
2007-02-20
8.5
comments powered by Disqus