Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: angļu; var ievērot, ka šo atribūtu norādu diezgan neregulāri) Šī grāmata man bija paredzēta kā obligātā literatūra braucienam atpakaļ uz Rīgu no Ženēvas, tomēr par spīti visiem nebeidzamajiem piedzīvojumiem Amsterdamas lidostā, lidojuma naktī to līdz galam neizlasīju (iespējams, tādēļ ka naktī lasās ne īpaši labi, toties guļas daudz labāk). Kā dažs varētu nojaust, "Geišas memuāri" ir grāmata pēc kuras tapa tāda paša nosaukuma Holivudas filma. Noteikti neizlikšos, ka es būtu pārmērīgs visa Japāniskā un vēl jo vairāk - visa geišiskā - cienītājs, taču filma bija patiešām laba, tālab arī grāmatai devu iespēju sevi pārliecināt par savu kvalitāti (lai gan, protams, apzinājos, ka tā ir Amerikāņu un nevis Japāņu autora sarakstīta, kas varētu mazliet samazināt autentiskuma līmeni). Laikam būtu negaidīti, ja izrādīties, ko sižets grāmatai būtu ievērojami citāds kā filmai. Čijo bija japāņu laukos augusi meitene, kura kopā ar viņas vecāko māsu tika pārdotas uz Kioto, kur Čijo bija lemts kļūt par geišu, bet Saito - vecākajai māsai - par prostitūtu (kā zināms, šie divi jēdzieni nebūt nebija sinonīmi). Čijo dzīvē liktenīgais bija tikšanās raudošai strauta malā ar tipu, kas grāmatā tika galvenokārt saukts par The Chairman (ne jau Krēslcilvēks, bet Vadītājs). Papildu citām lietām viņas kļūšanā par geišu ievērojamus šķēršļus radīja viņas Okijas (geišu nama) vadošā geiša, kuras vārds manā atmiņā palicis kā Mahumoto (slinkums skatīties netā, kāds tas bija patiesībā), taču pateicoties konkurējošas Okijas "supergeišas" Mamehas atbalstam Čijo (kas vēlāk tiek pārdēvēta par Sajūrī, kļūstot par geišu) no zivju meitenes kļūst par vienu no Kioto populārākajām geišām, kaut kāds armijas boss kļūst par viņas danna (šis vārds fig viņu zina kāpēc grāmatā vienmēr tika rakstīts slīprakstā) - tobiš mīļāko, kas viņu uztur (mūsu rupjajā rietumnieku manierē interpretējot). Tomēr Sajurī mūža galvenais vīrietis ir tas pats pieminētais Chairman, kurš, kā izrādās beigās, visas viņas dzīves garumā ir bijis viņas slepens atbalstītājs un pielūdzējs (jau no apmēram viņas 10 g.v.).
Grāmatas plusi - lielisks stāsts (ignorējot tā zināmību filmas eksistences dēļ), labi ieturēts viendabīgs stils, spēcīgi veidoti personāži. Galvenais mīnuss - autora piederība rietumu un nevis austrumu civilizācijai jūtama diezgan spēcīgi, pat tāds japāņu literatūras lajs kā es varu atšķirt plaģiātu no oriģināla - tas, ko Goldens piedāvā, ir Geišas memuāri ne lielākā mērā kā, teiksim, "Deivida Bekhema memuāri" (protams, tas ir diezgan diskriminējošs salīdzinājums) ir Bekhema memuāri - geiša savus memuārus noteikti pierakstītu savādāk, ja rakstītu pati, tā ir tikai amerikāņa variācija par šo tēmu. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu slikta, vienkārši konstatēju faktu.