Piper at the Gates of Dawn

Turpinu savu mp3 disku caurskatīšanos projektu. "Stabulētājs pie rītausmas vārtiem" ir nodaļa Greima Grīna klasiskajā bērnu grāmatā "Vējš vītolos", kuras ekranizāciju skatījos pagājušonedēļ. Tomēr vienlaikus tas ir arī Pink Floyd debijas albūms un vienīgais ieraksts, kura ierakstīšanā Sids Barets ir piedalījies būdams salīdzinoši normālā garīgās veselības stāvoklī. Daudzi, starp citu, uzskata "Piper" par PF visu laiku labāko ierakstu, kam gan ir ļoti maz kā kopīga ar lielākajiem grupas albūmiem - tādiem kā "Dark Side of the Moon" vai "The Animals". Albūma atpazīstamākā dziesma laikam gan ir to ievadošā patiešām kosmiski skanošā "Astronomy Domine" - vienīgais skaņdarbs no šī albūma, kuru PF atskaņoja vēl savā pēdējā - 1994. gada tūrē. Tomēr "Astronomy" nav tipiskākais šī albūma garadarbs, jo savā kodolā Sids arī pirms sajukšanas prātā bija vairāk bērns un mazāk kosmiski noskaņots cilvēks. Tāpēc šeit parādās vairākas visnotaļ neambiciozas tekstuālajā ziņā kompozīcijas - tādas kā "Lucifer Sam" (dziesma par Sida kaķi), "Matilda Mother" (dziesma no bērna skatu punkta), "Flaming" (nezinu, par ko tā tieši ir, bet tās piedziedājums "Yipee! You can`t see me but I can you" neizklausās pārmērīgi nopietns), "The Gnome" (vienkārša akustiska dziesmiņa par rūķi), "The Scarecrow" (pastāsts par putnubiedēkli) un visubeidzot vēl viena šī albūma atpazīstamā dziesma "Bike". Nevaru gan teikt, ka es ar "Bike" varētu identificēties, jo īpaši daudz par velosipēdiem tā nemaz nevēsta, bet tas nav būtiski. Īstenībā tā ir dziesma par mīlestību, kas PF daiļradē īstenībā nav no populārākajiem žanriem. Taču ne jau Bareta bērnišķīgie teksti ir šī albūma galvenā vērtība, bet gan unikālais skanējums, kas ir pārsātināts ar neskaitāmām mistiskām skaņām (piemēram, tādām, kas ievada neizprotamo "Pow R Toc H" (kas laikam gan neatšifrējas kā "power touch"), frīkainais Rodžera Votersa "Take Up Thy Stethoscope and Rup" (ko varētu nosaukt par šizofrēniķa rokenrolu, ja es nezinātu, ka Voterss tieši šizisks nekad nav bijis), un, protams, te atrodas arī savā ziņā episkais "Interstellar Overdrive", kas nav īsti dziesma, bet drīzāk skaņu kolāža, kas balstās uz diezgan gara un diezgan "Cream"iska rifa (ko es gan varētu iztēloties arī kā Blur repertuāra sastāvdaļu). "Interstellar Overdrive" sava skanējuma ziņā vajadzētu atrasties nevis blakus "The Gnome", bet piemēram, "Zvaigžņu odisejas" skaņu celiņā (man gan nepatīk viens no šīs kompozīcijas skaņu trikiem - kad notiek strauja skaņas pāreja starp abiem kanāliem, radot dīvainas sajūtas manās ausīs, līdz ar to uz austiņām es to klausos ne īpaši labprāt). Kādreiz man šis ieraksts ļoti nepatika, jo tas uz citu PF albūmu fona ir salīdzinoši neambiciozs un vienkāršs, bet, iespējams, tieši tajā ir tā skaistums. Tāpat skaistums slēpjas Bareta balsī, kas ir pilnīgi savādāka nekā Votersam un Gilmoram, un tajā, ka 1967. gadā viss izklausījās savādāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Neesmu drošs, ka iepazīšanos ar PF vērts sākt tieši ar šo ierakstu, bet to nekad nenoklausīties noteikti ir radikāla kļūda.
2007-03-07
8.5
comments powered by Disqus