Kazhes pierakstu burtnīca

Šī filma man ir uzskatāma par zināma veida debiju - pirmo 2007. gada filmu, ko esmu noskatījies. Tā kā galveno lomu šajā darbā atveido Hjū Grānts, lieki teikt, ka tā ir romantiska komēdija. Tomēr var pieminēt, ka viņš šeit saspēlējas ar Drjū Berimoru, kura arī lielākoties piedalās tieši romantiskās komēdijās. Personīgi man šķiet, ka Hjū labāk iederas angļu un nevis jeņķu filmās, bet tas ir tikai mans viedoklis.
Filma uzreiz piesaistīja uzmanību ar savu treileri - kā izdomāts stāsts par to otro Wham! dalībnieku (to, kurš nebija Džordžs Maikls un kura vārdu mūsdienās neviens nezina). Komēdija par astoņdesmito gadu vizuālajiem brīnumiem bija tieši tas, ko man vajadzēja svētdienas vakarā pirms intensīvas darba nedēļas un jau ievadošā grupas "PoP!" (kuras otrais dalībnieks arī bija Grānta varonis) kompozīcija "Pop goes my heart" lika gaidīt ja ne lielas lietas, tad vismaz patīkamu izklaidi. Patiesībā tieši to šī filma arī sniedza - vienkāršu izklaidi. Alekss Fletčers nav ticis pie neviena hīta jau gandrīz divdesmit gadus, kopš izjuka viņa un Kolina grupa, līdz ar to viņa uzstāšanās mūsdienās lielākoties notiek 80to gadu absolventu salidojumos un dažādos gadatirgos. Lielā iespēja atgriezties viņam rodas, kad kāda jaunās paaudzes Šakiras-Britnijas stila dziedātāja palūdz šo uzrakstīt viņai dziesmu, jo viņa ir liela PoP! cienītāja. Taču Aleksam ir tāda problēma, ka viņš nav spējīgs uzrakstīt dziesmai tekstu, tikai melodiju. Viņam piedāvātais liriķis izrādās iedomīgs perdelis, kā rezultātā par teksta rakstītāju kļūst kādreizējā literatūras studente un tagadējā Aleksa puķu apkopēja Sofija. Tālāko, iespējams, varētu neskaidrot.
Atsevišķās epizodēs filma ir patiešām smieklīga, it īpaši kad krutā Kora (tā jaunā dziedātāja) izlemj Aleksa un Sofijas dziesmu no klavieru balādes pārtaisīt par budistiska seksa gabalu (tas varētu būt precīzākais iespējamais raksturojums). Beidzas viss, protams, kā jau romantiskā komēdijā.
Filma jauka un nepretencioza uz kaut ko lielāku, lai gan labāk īpaši neaizdomāties par tās saturu. Piemēram, kāpēc ideāls lipīgu meldiņu autors Alekss nav varējis tikt pie panākumiem tik ilgi - ievērojot to, cik minimāla reāli ir tekstu nozīme pop dziesmās; tāpat ir smieklīgi, kā šāds Wham! stila mūziķis varētu vispār aizdomāties par pārdošanās-nepārdošanās jautājumu (tad jau arī Dīteram Bolenam no Modern Talking šāda problēma varētu rasties), taču patiesība skatīšanās procesā par šādiem jautājumiem neaizdomājos un kaut kas tāds prāta ienāca tikai jau riebīgajā man raksturīgajā ķidāšanas procesā.