Kazhes pierakstu burtnīca

Uzreiz atzīšu, ka mana pazīšanās ar vienu no pazīstamākajām vācu metāla blicēm aprobežojas ar šo vienu albūmu, kas mitinās manā mp3 kolekcijas diskā ar numuru 2. Protams, 7 gadus pēc šī diska iegādes atcerēties, kādēļ es tolaik tiku pie šī ieraksta, ir pagrūti, bet nojaušu, ka nosaukums "Pautus pret sienu" man likās gada saistošs. Un gan tolaik, gan šolaik par galveno albūma saistošo momentu uzskatu tituldziesmu - varbūt "Balls to the Wall" nav gluži "Back in Black" (starp citu, šajā diskā Accept man atrodas tieši blakām saviem muzikālajiem kolēģiem no AC/DC, ar kuriem vislielākās paralēles viņu mūzikā saskata ikviens, kas tajā saskata vispār kaut ko). Es patiesībā tiešām saskatu, lai gan ne ļoti daudz, tā kā man pietiek ar vienu AC/DC stila grupu - to pašu AC/DC - un nepieciešamību iepazīties ar daudziem tās konkurentiem neizjūtu. Patiesībā gan Accept mūzika ir sarežģītāka par AC/DC vairumu kompozīciju, taču nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss. Esmu lasījis, ka salīdzinoši ar AC/DC šamie esot "nopietnāka" grupa ar saturiski sakarīgākām dziesmām, bet man personīgi ir pilnīgi vienalga, par kādām tēmām spiedz šādas grupas, jo lai nu ko es varu teikt, tad es neklausos "Accept", lai baudītu filozofijas pērles šīs grupas dziesmu tekstos. Tā vietā es labprātāk klausos spēcīgus ritmus un zibšņiem pilnus ģitāru solo, kuru šajā ierakstā netrūkst. Udo Dirkšnaidera vokāls savā ziņā, protams, ir līdzīgs Braienam Džonsonam no AC/DC (noteikti tas nav līdzīgs Bonam Skotam, skat. recenziju, ko vēl neesmu uzrakstījis), tomēr Džonsons laikam ir trakāks kviecējs par Dirkšnaideru. Ja tā godīgi, daudzas šī albūma dziesmas savā kodolā ir diezgan popsīgas un tikai to aranžējumi tās padara par metālu, piemēram, tādu "Turn Me On" varētu izpildīt arī daudz vieglāka stila mūziķi, kas gan droši vien būtu samazinājuši arī ģitāru uzbrukuma līmeni, bet melodijas ziņā tas ir tipisks popmetāls un nevis smagais metāls, par ko uzdodas Accept. Tomēr, raugoties uz to, ka grupa ir no Vācijas, jāsaka, ka šlāgerisma līmenis šajā ierakstā ir stipri zemāks nekā vairumam viņu tautiešu - metālistu (it īpaši tas ir zemāks kā viņu biedriem iz "Scorpions"). Albūmā praktiski nav pārstāvēts balāžu žanrs, tomēr sliktākā kompozīcija pieder tieši šim stilam - "Winter Dreams" ir garlaicīga un, manuprāt, lieka patosa pārņemta dziesma ar diezgan smieklīgu akustisku piedziedājumu, kas vismaz man neliek sajūsmināties par šo grupu, ok, melodiski viss varbūt ir ok, bet bišķi par saldu manā gaumē šadai grupai. No "Accept" nometnes es labprātāk klausos tādas dziesmiņas kā "London Leatherboys", kas varētu tikt raksturotas ar vārdiem "AC/DC" satiek "Judas Priest" un kopā iedzer kādu kasti viskija.