Stranger than Fiction
Man allaž ir patikušas filmas (tāpat arī grāmatas), kas tev piedāvā savādāku pasauli. Ar to es nedomāju to, ka šajā pasaulē obligāti jāmitinās elfiem vai pokemoniem, bet gan pasauli, kurā "normal things don`t happen very often". Un Marka Fostera (Finding Neverland, Monster`s Ball) "Stranger than fiction" tieši tā dara. Starp citu, tā kā Marks Fosters ir šveicietis, man pret viņu arī pēc statusa ir jājūt zināmas simpātijas.
Filmā tiek izmantots viens triks, ar kuru esmu saskāries dažās grāmatās - kur pie rakstnieka ierodas viņa grāmatas varonis - radīts tēls. Tieši tas man nešķiet tik ļoti oriģināls gājiens (lai gan - c`mon, par kādu oriģinalitāti var runāt 21. gadsimta sākumā, kad everything has been tried un kad modernismam ir jau ap simts gadiem). Toties veids, kā Harolds Kriks iepazīstas ar savu rakstnieci, tas ir vienkārši lielisks. Dzīvo tu normāli savu auditora mūžu, kad pēkšņi tu sāc dzirdēt "teicēja" balsi, kas komentē tavu dzīvi. Kā jau normāls amerikānis, viņš aiziet pie psiholoģes, kas viņam bez īpašas žēlastības pasaka vienu vārdu: "Šizofrēnija". Harolds mēģina ieskaidrot, ka tā vis nav, bet daudz viņš nepanāk. Tomēr psiholoģe viņam iesaka aiziet pie kāda literatūras eksperta, tā viņš nonāk pie profesora Hilberta (Dastins Hofmans), kas mēģina noskaidrot, kādā tieši stāstā Harolds ir nokļuvis. Visam pamatā viņš liek testu ar dažādiem jautājumiem, tai skaitā: "Do you have magic powers?" Par abiem viņi secina, ka Harolda stāsts ir komēdija (kas gan šķiet dīvaini, tā kā Harolds ir dzirdējis teicēju sakām, ka Harolds drīz mirs - baigā jau nu komēdija). Paralēli mēs sekojam rakstnieces Kārenas Eifelas pūliņiem atrast veidu, kā nogalināt Haroldu Kriku - jo viņa raksta sava mūža lielāko romānu un grib tam pielikt lielisku punktu. Protams, ka īstā dramedy (kā izrādās šādā veidā tiek apvienoti vārdi drama un comedy) stila filmā, beidzas viss Haroldam labvēlīgi un bojā iet tikai viņa rokaspulkstenis, bet ne viņš pats, tomēr pat tādam asinskāram tipāžam kā man tas šoreiz neliekas nepareizs risinājums. Vēl varētu pieminēt Harolda lovestory ar cepumu izgatavotāju Annu, kurai ne visai patīk maksāt nodokļus un kuras iestādījumā visi cilvēki Haroldam kliedz: "Taxman!" (kā tai Bītlu dziesmā).
Kā jau minēju pašā sākumā, man patīk šādas alternatīvās realitātes, kurās darbojas mazliet savādāki loģikas likumi, nekā mūsu realitātē un, par ko man gribētos paslavēt šīs filmas scenārija autoru Zeku Helmu - viņš spēja pabeigt filmu tai pieejamās loģikas rāmjos (atšķirībā no "Lake House", kuras beigas neatbilda filmas loģikas likumiem).
Filmā tiek izmantots viens triks, ar kuru esmu saskāries dažās grāmatās - kur pie rakstnieka ierodas viņa grāmatas varonis - radīts tēls. Tieši tas man nešķiet tik ļoti oriģināls gājiens (lai gan - c`mon, par kādu oriģinalitāti var runāt 21. gadsimta sākumā, kad everything has been tried un kad modernismam ir jau ap simts gadiem). Toties veids, kā Harolds Kriks iepazīstas ar savu rakstnieci, tas ir vienkārši lielisks. Dzīvo tu normāli savu auditora mūžu, kad pēkšņi tu sāc dzirdēt "teicēja" balsi, kas komentē tavu dzīvi. Kā jau normāls amerikānis, viņš aiziet pie psiholoģes, kas viņam bez īpašas žēlastības pasaka vienu vārdu: "Šizofrēnija". Harolds mēģina ieskaidrot, ka tā vis nav, bet daudz viņš nepanāk. Tomēr psiholoģe viņam iesaka aiziet pie kāda literatūras eksperta, tā viņš nonāk pie profesora Hilberta (Dastins Hofmans), kas mēģina noskaidrot, kādā tieši stāstā Harolds ir nokļuvis. Visam pamatā viņš liek testu ar dažādiem jautājumiem, tai skaitā: "Do you have magic powers?" Par abiem viņi secina, ka Harolda stāsts ir komēdija (kas gan šķiet dīvaini, tā kā Harolds ir dzirdējis teicēju sakām, ka Harolds drīz mirs - baigā jau nu komēdija). Paralēli mēs sekojam rakstnieces Kārenas Eifelas pūliņiem atrast veidu, kā nogalināt Haroldu Kriku - jo viņa raksta sava mūža lielāko romānu un grib tam pielikt lielisku punktu. Protams, ka īstā dramedy (kā izrādās šādā veidā tiek apvienoti vārdi drama un comedy) stila filmā, beidzas viss Haroldam labvēlīgi un bojā iet tikai viņa rokaspulkstenis, bet ne viņš pats, tomēr pat tādam asinskāram tipāžam kā man tas šoreiz neliekas nepareizs risinājums. Vēl varētu pieminēt Harolda lovestory ar cepumu izgatavotāju Annu, kurai ne visai patīk maksāt nodokļus un kuras iestādījumā visi cilvēki Haroldam kliedz: "Taxman!" (kā tai Bītlu dziesmā).
Kā jau minēju pašā sākumā, man patīk šādas alternatīvās realitātes, kurās darbojas mazliet savādāki loģikas likumi, nekā mūsu realitātē un, par ko man gribētos paslavēt šīs filmas scenārija autoru Zeku Helmu - viņš spēja pabeigt filmu tai pieejamās loģikas rāmjos (atšķirībā no "Lake House", kuras beigas neatbilda filmas loģikas likumiem).
2007-03-13
comments powered by Disqus