"H. to H." bija pēdējais albūms, kurā savu ne visiem patīkamo balsi demonstrēja Bons Skots, kurš pēc šī albūma ierakstīšanas ņēma un nosmaka pats savos vēmekļos (kuram gan tā negadās). Un kā gan šāds mūziķis kā viņš varētu labāk atvadīties no pasaules, nekā dziedot, ka ivņš atrodas uz šosejas uz elli? Domāju, ka nekā.
Protams, ir jābūt ļoti mazam nīkulīgi noskaņotam puišelītim, lai uzskatītu AC/DC mūziku par ļaunu, agresīvu, sātanisma pilnu utt (alternatīvais variants, lai šādi domātu, ir būtu idiotam). Tas ir vienkāršs rokenrols - tāds, par kuru dziedāja Stouni "It`s only rock`n`roll" un tāpēc arī "Highway to Hell" ir tikai jautra dziesmiņa, varētu teikt, modernizēts Čaks Berijs, ne vairāk. Man gan šī dziesma ir lielā mērā apnikusi, jo kādreiz to dreijāju mājās vai katru dienu, tāpēc labprātāk par to pasaku - lieliska dziesma un nolieku to malā. Labprātāk tad izvēlēšos "Girls Got Rhythm", kurā ar ritma izjūtu tiek domāts labs ritmiskums, atrodoties aizmugurējā mašīnas sēdeklī, bet kāda man starpība par to. Īstenībā vienīgā grupa, kas patiešām ir maksimāli līdzīga savā nenopietnajā un roķīgajā attieksmē AC/DC droši vien ir vēl viena blice ar šāda stila nosaukumu - ZZ Top, tomēr bārdainie vīri vairāk aizrāvās ar blūzu, kamēr AC/DC ir 100% rokenrols - nevienas stulbas balādes, nekādu akustiskās ģitāras skumdināšanas gabaliņu, bet 100% rokenrols. "Touch too much", "Beating around the Bush" (nespēju ASV prezidenta uzvārdu rakstīt ar mazo sākuma burtu), "If You Want Blood (You Got It)" - tās droši vien ir albūma hailaiti, kamēr pārējās dziesmas īpaši tā reputāciju nepapildina, bet ja no 10 dziesmām 5 ir riktīgi "winners", pret otru pusi varu izturēties arī ar mazākām simpātijām, lai albūms kopumā manā izpratnē būtu topā. Protams, tas nav māksliniecisks statement, protams, tā ir tikai mūzika, ko klausīties mašīnā, triecoties pa šoseju, bet vai tāpēc man būtu jāklausās Žans Mišels Žarre un nevis AC/DC? No fooking way!