New World Disorder
"Biohazard" pirmām kārtām man neasociējas ar šo grupu, bet gan ar maģisko dzērienu iz Bubļika vectēva krājumiem - paštaisīto un viegli etiķaino vīnu, kuru es gan esmu dzēris maksimums vienu reizi.
Tomēr "Biohazard" ir arī amerikāņu repmetāla grupa, kuras šis albūms man jau no pirmās klausīšanās reizes uzdzina riebumu. Ja tu domā, ka es šobrīd nemīlu repu, tad varu tev atklāt, ka agrāk es to nemīlēju vēl vairāk.
Te gan vajadzētu paskaidrot, ka pastāv repmetāls un repmetāls. Pretēji tam, ka "Limp Bizkit" un "Rage against the machine" abas tiek uzskatītas par šī žanra grupām, līdzība starp tām nav lielāka kā starp "Black Sabbath" un "Poison". Kamēr par "Limp Bizkit" varētu teikt, ka sākumā ir reps un tam uzliek virsū metālu, tad "Biohazard" pamatā ir metāla grupa, kura vienkārši izvēlējusies repošanu kā vokāla stilu. Līdz ar to man kā repu nemīlošam cilvēkam, kas tomēr laiku pa laikam labprāt paklausās kādus smagākus ierakstus, šāda pieeja patīk daudz labāk. Turklāt "Biohazard" mūzikā klāt pie metāla un repa ir arī hardcore pankmūzikas elementi, līdz ar to to varētu nosaukt par "Hardcore Rap-metal" grupu, kur ir 2/3 man pieņemamu mūzikas žanru un 1/3 nepieņemamu.
Iespējams, ka agrākos laikos man šī grupa tik ļoti nepatika tādēļ, ka es nemīlēju arī "hardcore" pankroku un ka manas zināšanas par metālu aprobežojās ar to, ka es zināju, ka metāls eksistēja un es pazinu pēc nosaukumiem tādas grupas kā "Metallica", "Cradle of Fitlh", "Pantera" un "Sepultura". Arī šobrīd par milzīgu metāla ekspertu es sevi nenosaukšu, bet vismaz nav arī tā, ka es būtu gatavs klausīties metālu tikai tādēļ, ka tas ir kruti, neatkarīgi no tā, vai man patīk konkrētais ieraksts.
Repmetālam "Biohazard" izpildījumā piemīt tipiskākie šie žanra plusi un mīnusi: tā ir laba mūzika lēkāšanai, tā ir laba mūzika dusmošanai, tajā mēdz parādīties interesanti rifi, bet tai nav raksturīgas atmiņā paliekošas melodijas un tā nebūt nepalīdz atslābināties.
Man patiesībā labāk patīk tās kompozīcijas šajā ierakstā, kurās ir dziedāšana un nevis repošana, piemēram, nemaz ne īpaši metāliskā "End of my rope" (kas atgādina vēlīno (bet pirms-St.Anger) Mettalicu, vai "Cycle of abuse". Kas ir vēl viens mīnuss: ja jau pat normāliem reperiem ir tas, ka viņu "dziesmās" vokāli ir šausmīgi vienveidīgi, tad uz rapcore mūziķiem šī problēma attiecas vēl spēcīgāk un, ja viņi mēģina citas pieejas, sev mazāk tradicionālas, rezultāti ir pavisam bēdīgi (piemēram, vispār tīrajā repa gabalu "New world disorder" es labprātāk neklausītos pat kopā ar pārējām šī albūma dziesmām, kuras pašas par sevi mani ne visai interesē).
Lai es arī esmu atmaidzis attiecībā pret "Biohazard" salīdzinoši ar 7 gadu pagātni, kad es "New world disorder" klausījos pirmo reizi, tad manu mīļāko albūmu top pirmajā tūkstotī tas joprojam nokļūt var pat necerēt.
Tomēr "Biohazard" ir arī amerikāņu repmetāla grupa, kuras šis albūms man jau no pirmās klausīšanās reizes uzdzina riebumu. Ja tu domā, ka es šobrīd nemīlu repu, tad varu tev atklāt, ka agrāk es to nemīlēju vēl vairāk.
Te gan vajadzētu paskaidrot, ka pastāv repmetāls un repmetāls. Pretēji tam, ka "Limp Bizkit" un "Rage against the machine" abas tiek uzskatītas par šī žanra grupām, līdzība starp tām nav lielāka kā starp "Black Sabbath" un "Poison". Kamēr par "Limp Bizkit" varētu teikt, ka sākumā ir reps un tam uzliek virsū metālu, tad "Biohazard" pamatā ir metāla grupa, kura vienkārši izvēlējusies repošanu kā vokāla stilu. Līdz ar to man kā repu nemīlošam cilvēkam, kas tomēr laiku pa laikam labprāt paklausās kādus smagākus ierakstus, šāda pieeja patīk daudz labāk. Turklāt "Biohazard" mūzikā klāt pie metāla un repa ir arī hardcore pankmūzikas elementi, līdz ar to to varētu nosaukt par "Hardcore Rap-metal" grupu, kur ir 2/3 man pieņemamu mūzikas žanru un 1/3 nepieņemamu.
Iespējams, ka agrākos laikos man šī grupa tik ļoti nepatika tādēļ, ka es nemīlēju arī "hardcore" pankroku un ka manas zināšanas par metālu aprobežojās ar to, ka es zināju, ka metāls eksistēja un es pazinu pēc nosaukumiem tādas grupas kā "Metallica", "Cradle of Fitlh", "Pantera" un "Sepultura". Arī šobrīd par milzīgu metāla ekspertu es sevi nenosaukšu, bet vismaz nav arī tā, ka es būtu gatavs klausīties metālu tikai tādēļ, ka tas ir kruti, neatkarīgi no tā, vai man patīk konkrētais ieraksts.
Repmetālam "Biohazard" izpildījumā piemīt tipiskākie šie žanra plusi un mīnusi: tā ir laba mūzika lēkāšanai, tā ir laba mūzika dusmošanai, tajā mēdz parādīties interesanti rifi, bet tai nav raksturīgas atmiņā paliekošas melodijas un tā nebūt nepalīdz atslābināties.
Man patiesībā labāk patīk tās kompozīcijas šajā ierakstā, kurās ir dziedāšana un nevis repošana, piemēram, nemaz ne īpaši metāliskā "End of my rope" (kas atgādina vēlīno (bet pirms-St.Anger) Mettalicu, vai "Cycle of abuse". Kas ir vēl viens mīnuss: ja jau pat normāliem reperiem ir tas, ka viņu "dziesmās" vokāli ir šausmīgi vienveidīgi, tad uz rapcore mūziķiem šī problēma attiecas vēl spēcīgāk un, ja viņi mēģina citas pieejas, sev mazāk tradicionālas, rezultāti ir pavisam bēdīgi (piemēram, vispār tīrajā repa gabalu "New world disorder" es labprātāk neklausītos pat kopā ar pārējām šī albūma dziesmām, kuras pašas par sevi mani ne visai interesē).
Lai es arī esmu atmaidzis attiecībā pret "Biohazard" salīdzinoši ar 7 gadu pagātni, kad es "New world disorder" klausījos pirmo reizi, tad manu mīļāko albūmu top pirmajā tūkstotī tas joprojam nokļūt var pat necerēt.
2007-03-14
comments powered by Disqus