Nightingales and Bombers

Dīvaini paliek, padomojāt, ko šī grupa ir izaugusi no tās blices, kas saucās "Manfred Mann" un kuras lielākais grāvējais saucās "Doo wah diddy". Nē, "Manfreda Manna Zemes banda" nav 60-to gadu burbuļpopa grupa, bet gan septiņdesmito gadu džezroka-progroka apvienība, kurai šis laikam gan ir pazīstamākais albūms un tajā pilnīgi noteikti atrodas man vislabāk zināmā šīs apvienības kompozīcija - "Spirits in the Night" (kas gan patiesībā oriģināli bija Brūsa Springstīna dziesma, kuru nekad neesmu dzirdējis). "Spirits in the night" meldiņā ir jūtamas pavisam nelielas disko noskaņas, bet precīzāk to varētu nosaukt par kādu krustpunktu uz taisnes "King Crimson" - "Journey". Būtu vienkārši pieņemt, ka šāds ir viss albūms - balansējošs starp progroku un arēnas roku, katru reizi tuvojoties otrajam kļūstošs mazāk baudāms, pirmajam - vairāk. Tomēr te vairums kompozīciju ir instrumentāli gabali, kas nu nekādi nav atbilstošs elements arēnas rokam. Piemēram, "Countdown" ar īstenībā diezgan rokenrolīgo ģitāras melodiju, nekāds "Journey" neizpildītu. Problēma ir tāda, ka šie instrumentālie gabali lielākoties nav tik pārsteidzoši, lai liktu man (ievietot epitetu). Ja, piemēram, garas Pink Floyd vai King Crimson instrumentālas pasāžas mani piesaista, tad par Manfredu Mannu to tomēr teikt nevarēšu. Par vainu tam varētu būt šīs grupas sekundārums - mani kā klausītāju ne brīdi nepamet sajūta, ka "Nightingales&Bombers" ir B un nevis A līmeņa grupas albūms. Lai gan, piemēram, "Time is Right" man patīk pat ļoti labi, iespējams, ka labāk par "Spirit in the night", bet tas atkal nav nedz progroks, nedz džezroks, bet gan drīzāk blūzroks, kurā gan (tāpat kā visās šī albūma kompozīcijās) ir mazliet par daudz tehnisko triku salikts virsū - visādas dažādas futūristiskās skaņas man rada sajūtu, ka darīšana te ir nevis ar mūzikas albūmu, bet gan ar sešdesmito gadu zinātniskās fantastikas seriālu (līdz ar to "Crossfade", kur šādi stilīgie elementi ir gandrīz vai centrālā kompozīcijas daļa, mna patīk mazāk nekā "Countdown", kur tie ir tikai piedevas galvenajam ēdienam).
Te, droši vien, būtu vērts mazliet pastāstīt par manām attiecībām ar Manfrēda Manna zemes bandu. Pirmo reizi to izdirdēju kādā no mana tēva audiolentēm, kur bija tieši šis albūms un pazīšanās man ar grupu sākās ar šī ieraksta titulkompozīciju, kas man tolaik šķita kaut kas pārsteidzošs jau viena iemesla dēļ: tur vispār neviens nedziedāja, cik dīvaini tas lai arī nebūtu! (Biju jau nedaudz dzirdējis Pink Floyd, tomēr "Dark Side of the Moon" nu noteikti nav tas ieraksts, kurā būtu daudz GARU instrumentālu pasāžu). Šobrīd savukārt varu teikt, ka no mana tēva iecienītākajiem izpildītājiem ir tādi, kas man ļoti patīk (piemēram, Bītli, Pink Floyd), tādi, kas izteikti nepatīk (piemēram, Abba, Boney M, vācu šlāgeri) un tādi, kas konkrētas emocijas nerada (Manfred Mann`s Earth Band, Uriah Heep). Un tāda pati man ir arī attieksme pret šo konkrēto MMEB ierakstu - šobrīd, to klausoties, man pret to īpašu iebildumu nav (ja neskaita tos krutos specefektus), bet ja es to tuvāko gadu laikā ne reizi savā atskaņotājā neielikšu, diez vai es kādu tā trūkuma izjutīšu, tāpēc arī vērtējums mans maksimāli vidējais.
2007-03-19
6.5
comments powered by Disqus