Night at the Museum
Esmu gatavs tikt nodēvēts par stagnējošu bezhumora perdeli, bet šajā filmā nebija nekā īpaša. Vismaz ne vairāk īpaša kā bija filmā "Jumanji".
Filmas galvenā premisa: iekš Dabas vēstures muzeja Ņujorkā visi eksponāti ik nakti atdzīvojas. Premisa pati par sevi nav slikta, es varbūt neteiktu, ka sensacionāla - lielā mērā tā izriet no daudzviet redzēta analoga ar rotaļlietām, kas atdzīvojas, kad neviena nav klāt.
Filmas situācija: šādā dzīvā muzejā par naktssargu tiek nozīmēts neveiksmīgs izgudrotājs, 10 gadīga puikas tēvs, kuram saglabājas tīri normālas attiecības ar bijušo sievu (draudzeni?), lai gan viņai ir jauns līgavainis - brokeris (kas, protams, tiek realizēts kā tipisks karikatūriskais otrais vīrietis). Stillers, protams, nav piemērots nevienam darbam pasaulē, bet rūpēties par kārtību muzejā, kur sava vaļā skraida tiranozaura, hunnis Atilla un akmens laikmeta cilvēki, viņam dabiski nav pa spēkam.
Stilleram naktssarga lomā varu pārmest to pašu, ko parasti pārmetu aktierim, ar kuru viņu bieži jaucu - Adamam Sendleram. Proti, viņš vienmēr spēlē vienu un to pašu personāžu, kurš neatkarīgi no sava sociālā stāvokļa, profesijas, izglītības utt. vienmēr uzvedas atbilstoši vienam dzīves modelim. Un arī šeit, izgudrotājs vai ne izgudrotājs, cilvēks, kas varētu būt depresijā tāpēc ka viņam varētu tikt liegta tikšanās ar savu mīļoto dēlu, viņš tomēr pirmais, ko dara darbā, sāk taisīt muļķīgas skaņas telefona klausulē. (jāatzīst, ka tēva lomā viņš daudz sakarīgāks bija "Karaliskajos Tenenbaumos" nekā šajā filmā, bet tie jau arī bija pilnīgi cita stila komēdija).
Šī filma tikām patiešām ir ne vairāk kā vēl viens Jumanji, vairums joku šķita jau kaut kur iepriekš redzēti (lai arī atsevišķi no tiem bija pat ok - piemēram, liliputu uzbrukums Stilleram ar neizbēgamo Ovena Vilsona parādīšanos šajā filmā; vai Atillas saraudināšanas scēna). Citādā ziņā filma piedāvāja:
1) ļoti *prognozējamu* love storiju
2) labi nostrādātus specefektus
3) vairākkārt atkārtotu morāli "Some men are born great, others have greatness thrust upon them" (starp citu, izlaižot Šekspīra frāzes otro daļu "some achieve greatness"
4) no vaska veidotu ASV prezidentu Teodoru Rūzveltu, kas laikam vienīgais no muzeja eksponātiem apzinās, ka viņš nav *oriģinālais eksemplārs*
5) dažādas vēsturiskas neprecizitātes
6) man beigušies uzskaites punkti.
Secinājums: darba dienas vakarā šo filmu var noskatīties, ja nav vēlmes filmas skatīšanās procesā iesaistīt smadzeņu izmantošanu, jo šis orgāns šādās filmās nebūt nav noderīgs.
Filmas galvenā premisa: iekš Dabas vēstures muzeja Ņujorkā visi eksponāti ik nakti atdzīvojas. Premisa pati par sevi nav slikta, es varbūt neteiktu, ka sensacionāla - lielā mērā tā izriet no daudzviet redzēta analoga ar rotaļlietām, kas atdzīvojas, kad neviena nav klāt.
Filmas situācija: šādā dzīvā muzejā par naktssargu tiek nozīmēts neveiksmīgs izgudrotājs, 10 gadīga puikas tēvs, kuram saglabājas tīri normālas attiecības ar bijušo sievu (draudzeni?), lai gan viņai ir jauns līgavainis - brokeris (kas, protams, tiek realizēts kā tipisks karikatūriskais otrais vīrietis). Stillers, protams, nav piemērots nevienam darbam pasaulē, bet rūpēties par kārtību muzejā, kur sava vaļā skraida tiranozaura, hunnis Atilla un akmens laikmeta cilvēki, viņam dabiski nav pa spēkam.
Stilleram naktssarga lomā varu pārmest to pašu, ko parasti pārmetu aktierim, ar kuru viņu bieži jaucu - Adamam Sendleram. Proti, viņš vienmēr spēlē vienu un to pašu personāžu, kurš neatkarīgi no sava sociālā stāvokļa, profesijas, izglītības utt. vienmēr uzvedas atbilstoši vienam dzīves modelim. Un arī šeit, izgudrotājs vai ne izgudrotājs, cilvēks, kas varētu būt depresijā tāpēc ka viņam varētu tikt liegta tikšanās ar savu mīļoto dēlu, viņš tomēr pirmais, ko dara darbā, sāk taisīt muļķīgas skaņas telefona klausulē. (jāatzīst, ka tēva lomā viņš daudz sakarīgāks bija "Karaliskajos Tenenbaumos" nekā šajā filmā, bet tie jau arī bija pilnīgi cita stila komēdija).
Šī filma tikām patiešām ir ne vairāk kā vēl viens Jumanji, vairums joku šķita jau kaut kur iepriekš redzēti (lai arī atsevišķi no tiem bija pat ok - piemēram, liliputu uzbrukums Stilleram ar neizbēgamo Ovena Vilsona parādīšanos šajā filmā; vai Atillas saraudināšanas scēna). Citādā ziņā filma piedāvāja:
1) ļoti *prognozējamu* love storiju
2) labi nostrādātus specefektus
3) vairākkārt atkārtotu morāli "Some men are born great, others have greatness thrust upon them" (starp citu, izlaižot Šekspīra frāzes otro daļu "some achieve greatness"
4) no vaska veidotu ASV prezidentu Teodoru Rūzveltu, kas laikam vienīgais no muzeja eksponātiem apzinās, ka viņš nav *oriģinālais eksemplārs*
5) dažādas vēsturiskas neprecizitātes
6) man beigušies uzskaites punkti.
Secinājums: darba dienas vakarā šo filmu var noskatīties, ja nav vēlmes filmas skatīšanās procesā iesaistīt smadzeņu izmantošanu, jo šis orgāns šādās filmās nebūt nav noderīgs.
2007-03-19
comments powered by Disqus