Aqualung

Ja nu kaut ko es nevaru saprast, tas ir kāpēc man kādreiz Jethro Tull likās "mīksti" un smieklīgi. Šo ierakstu "iegādājos", domājot, ka šī grupa pieder kategorijai "hard rock" un to izdzirdis, padomāju, ka tā ir mazām meitenēm domāta flautu mūzika. Tikai ar laiku sapratu, ka "Aqualung" mūzika nebūt nav viegla un ka tikai es nebiju spējīgs to atbilstoši uztvert 16 gadu vecumā. Varbūt tur pie vainas ir flautas un akustiskās ģitāras izmantošana, jo tolaik man bija asociācija, ka smaga mūzika ir tāda, kas balstās uz dzelzs bungām un mežonīgām elektriskām ģitārām (par smagu mūziku uzskatot, piemēram, "Manowar", kas gan tā nopietni ņemot, ir daudz popsīgāki par šo Jethro Tull albūmu).
Tagad es vairs nesaprotu, kā var neiemīlēt "Aqualung". Pirmā dziesma. Pirmais rifs. "Sitting on a park bench..." Ījena Andersona progroka balss. "Feeling like a dead duck..." Pirmā dziesmas minūte izklausās pēc Cream, tai sekot gandrīz viduslaiku noskaņas tērptā klusā liriskā daļa, dziesmā iesaistās klavieres, ar "you still remember" dziesma pāriet traki mežonīgā dejā, temps pieaug, tad ceturtās minūtes beigās atskan gandrīz rokenrolisks ģitārsolo, kas pāriet vēl vienā lēnajā daļā, līdz sestajā minūtē mēs atgriežamies pie vēl viena panta ar sākumā jau iezīmēto rifiņu. Un tā ir tikai pirmā albūma kompozīcija - tituldziesma.
Otra obligāti pieminamā kompozīcija ir "Locomotive Breath", kas man savulaik arī šķita nepietiekami lokomotīviska un jāatzīst, ka tās minūti ilgais ievads mani joprojām nepārliecina. Toties pati dziesma - patiešām īsteni lokomotīviskais rifiņš, sajūtas, ka tu patiešām esi vilcienā, kas palielā ātrumā nesas cauri Anglijai, un visubeidzot, neizbēgami izcilais Andersona flautas solo.
Tāpat albūmā atrodams savā ziņā gospeliskais "Hymn 43", lai gan gospeliskais, protams, ar zināmu specifiku un leģendāro frāzi: "If Jesus saves, he better save himself".
Kas man patīk iekš Jethro Tull salīdzinājumā ar vairumu viņu kolēģu Progroka scēnas ietvaros, ir lielāka uzmanības pievēršana melodiskajai daļai un mazāka izcelšanās ar savu tehnisko varēšanu - vismaz šajā albūmā nedz Andersons, nedz Martins Barre (izcils akustiskās ģitāras meistars!) vispirms domā par to, lai viņi būtu baudāmi un tikai pēc tam, lai viņi būtu respektēti.
Patiesībā patiešām Barres un Andersona saspēle ir tas, kas šo albūmu paceļ lieliskos augstumos (tāpat, protams, būtisks faktors, ir tas, ka man tikpat lielā mērā patīk Ījena Andersona balss tembrs kā nepatīk Džona Andersona vokāli).
Un tālab arī šis albūms ir tik ļoti baudāms.
Bet es saprotu arī, kas man tajā nepatika agrāk - pirmkārt, vairākas no šīm dziesmām noteikti īpaši baudāmas ir tieši albūma kontekstā un nevis pašas par sevi. Tādus gabalus kā "Slipstream" (kas izklausās diezgan Donovan-iska) vai "My god" es diez vai klausītos patstāvīgi. Un otra lieta - "Jethro Tull" nav mūzika tusiņiem. Tu neklausīsies JT, dzerot alu un cenšoties parādīt savu krutismu, tāpat kā tu to neklausīsies, sēžot viens mājās depresijā. Toties tu klausīsies Jethro Tull, kad gribēsi dzirdēt lielisku mūziku, kādu šī grupa neapšaubāmi ir sacerējusi lielos daudzumos.
2007-03-21
8.5
comments powered by Disqus