Conquest
Varu pavēstīt, ka tuvāko mēnešu laikā visticamākais neviens Uriah Heep albūms faktoīdam nepievienosies, tā kā ātrāk kā 27. numura diskā to parādīšanās nav gaidāma. Un, kā teiktu kāds Latvijas hokeja komentēšanas klasiķis - labi, ka tā!
Man personīgi ar trim no šīs grupas albūmiem ar gandrīz vissliktākajām reputācijām diez ko daudz baudas netika, tomēr jāsaka, ka šis albūms vismaz ir labāks par "Head First", lai gan ļoti nedaudz labāks.
Sāksim ar pozitīvo. Hmm, nē, laikam nesākšu ar pozitīvo. Nekā īpaši pozitīva, ko teikt par šo ierakstu, man nemaz nav. "Heep" ir savā ziņā unikāli tajā ziņā, ka viņu ierakstos katastrofāli pietrūkst jebkāda veida odziņas, kas ļautu viņiem izcelties pāri citiem šāda stila izpildītājiem.
Kādi ir tipiskākie (man prātā nākošie) uzvaru nesošie komponenti mūzikā:
1) Kopējā atmosfēra. Par atmosfēru vismaz albūmā "Conquest" runāt nav nekādas jēgas, ieraksts klausītājam nerada nekādu, ja neskaita neinteresantības noskaņu.
2) Atmiņā paliekošas melodijas. Vislabāk iegaumējamā dziesma šajā ierakstā ir "Feelings", kas ir balstītas uz tās pašas melodijas, uz kuras "Free Me" un droši vien vēl savs ducis Uriah Heep dziesmu.
3) Spēcīgi rifi, tādi kā, piemēram, vairākās Jethro Tull "Aqualung" dziesmās. Šeit tādu nav.
4) Iespaidīgi ģitārsolo. Ja grupa sevi uzskata par progresīvajam rokam piederošu un tajā nav spēcīga taustiņnieka a`la Emersons (kamēr "Won`t have too long piedāvā sintezatoru partijas agrīno Depeche Mode sarežģītībā, bet bez DM šarma), flautista a`la Ījens Andersons, bundzinieka a`la Bils Brufords (kamēr riebīgāku šķīvju sišanu kā iekš "Won`t Have to Wait Too Long" ir grūti iedomāties), sasksofonista a`la Makdonalds pirmajā King Crimson albūmā, neatkārtojama vokālista kā Pīters Gebriels, tad tai ir nepieciešams vismaz kāds ģitāras virtuozs, bet iekš "Conquest" ģitāras solo partijas gandrīz neparādās nemaz;
5) baudāms vokāls. Ja Gregs Leiks nebūtu tik izcils dziedātājs, diez vai "In the Court of the Crimson King" būtu viena no labāko progroka albūmu reputācija, bet tas tips, kas dzied šajā albūmā ir stipri vien kaitinošs "ooooh ouuuu" stila vokārlists;
6) interesanti dziesmu teksti. Ja ne Rodžera Votersa dzeja (nebaidīšos šī vārda), piemēram, "The Final Cut" vispār nebūtu vērts klausīties. Cik interesanta ir frāze:
"I like to feel good
Ive tried feeling sad
But I cant stand a broken heart
Dont wanna wait till my dyin day"?
Manuprāt, ne pārāk.
Vispār visas dienas garumā klausoties šo albūmu vienīgā dziesma, kas man ir palikusi atmiņā, ir "Feelings" un tā pati tikai tāpēc, ka es zināju vēl pirms vispār ieguvu savā krājumā šo albūmu. Negribu būt nežēlīgs, bet Uriah Heep būs pamatīgi jāpacīnās, lai pārliecinātu mani, ka šai grupai ir arī kāda vērtība.
Man personīgi ar trim no šīs grupas albūmiem ar gandrīz vissliktākajām reputācijām diez ko daudz baudas netika, tomēr jāsaka, ka šis albūms vismaz ir labāks par "Head First", lai gan ļoti nedaudz labāks.
Sāksim ar pozitīvo. Hmm, nē, laikam nesākšu ar pozitīvo. Nekā īpaši pozitīva, ko teikt par šo ierakstu, man nemaz nav. "Heep" ir savā ziņā unikāli tajā ziņā, ka viņu ierakstos katastrofāli pietrūkst jebkāda veida odziņas, kas ļautu viņiem izcelties pāri citiem šāda stila izpildītājiem.
Kādi ir tipiskākie (man prātā nākošie) uzvaru nesošie komponenti mūzikā:
1) Kopējā atmosfēra. Par atmosfēru vismaz albūmā "Conquest" runāt nav nekādas jēgas, ieraksts klausītājam nerada nekādu, ja neskaita neinteresantības noskaņu.
2) Atmiņā paliekošas melodijas. Vislabāk iegaumējamā dziesma šajā ierakstā ir "Feelings", kas ir balstītas uz tās pašas melodijas, uz kuras "Free Me" un droši vien vēl savs ducis Uriah Heep dziesmu.
3) Spēcīgi rifi, tādi kā, piemēram, vairākās Jethro Tull "Aqualung" dziesmās. Šeit tādu nav.
4) Iespaidīgi ģitārsolo. Ja grupa sevi uzskata par progresīvajam rokam piederošu un tajā nav spēcīga taustiņnieka a`la Emersons (kamēr "Won`t have too long piedāvā sintezatoru partijas agrīno Depeche Mode sarežģītībā, bet bez DM šarma), flautista a`la Ījens Andersons, bundzinieka a`la Bils Brufords (kamēr riebīgāku šķīvju sišanu kā iekš "Won`t Have to Wait Too Long" ir grūti iedomāties), sasksofonista a`la Makdonalds pirmajā King Crimson albūmā, neatkārtojama vokālista kā Pīters Gebriels, tad tai ir nepieciešams vismaz kāds ģitāras virtuozs, bet iekš "Conquest" ģitāras solo partijas gandrīz neparādās nemaz;
5) baudāms vokāls. Ja Gregs Leiks nebūtu tik izcils dziedātājs, diez vai "In the Court of the Crimson King" būtu viena no labāko progroka albūmu reputācija, bet tas tips, kas dzied šajā albūmā ir stipri vien kaitinošs "ooooh ouuuu" stila vokārlists;
6) interesanti dziesmu teksti. Ja ne Rodžera Votersa dzeja (nebaidīšos šī vārda), piemēram, "The Final Cut" vispār nebūtu vērts klausīties. Cik interesanta ir frāze:
"I like to feel good
Ive tried feeling sad
But I cant stand a broken heart
Dont wanna wait till my dyin day"?
Manuprāt, ne pārāk.
Vispār visas dienas garumā klausoties šo albūmu vienīgā dziesma, kas man ir palikusi atmiņā, ir "Feelings" un tā pati tikai tāpēc, ka es zināju vēl pirms vispār ieguvu savā krājumā šo albūmu. Negribu būt nežēlīgs, bet Uriah Heep būs pamatīgi jāpacīnās, lai pārliecinātu mani, ka šai grupai ir arī kāda vērtība.
2007-03-27
comments powered by Disqus